Josefs Flāvijs (latīņu: Titus Flavius Josephus; dzimis Josefs ben Matitjahu (ivritā: יוסף בן מתתיהו, Yosef ben Matityahu) 37. gadā, miris ap 100. gadu)[1] bija pirmā gadsimta romiešu-ebreju zinātnieks, vēsturnieks, hagiogrāfs.
Sākotnēji cīnījies pret romiešiem pirmajā jūdu—romiešu karā, 67. gadā Josefa vadītie spēki padevās Vespasiāna vadītajiem romiešu spēkiem. Vespasiāns paturēja Josefu kā tulku. Kad Vespasiāns 69. gadā kļuva par Romas imperatoru, Josefam tika piešķirta brīvība, un viņš pieņēma imperatora uzvārdu Flāvijs. Flāvijam tika piešķirta Romas pilsonība. Viņš kļuva par Vespasiāna dēla Tita padomnieku un draugu, kad Tits vadīja Jeruzalemes aplenkumu, Flāvijs bija viņa tulks.
Josefs pierakstīja ebreju vēsturi, it īpaši pirmā gadsimta un pirmā ebreju—romiešu kara notikumus. Viņa ievērojamākie darbi ir "Jūdu karš" (ap 75. gadu), "Jūdu senatne" (ap 94. gadu).[2]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Josefs Flāvijs.
