Kadri sekundē

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Kadri sekundē jeb fps (no angļu: frames per second — 'kadri sekundē') ir attēlu jeb kadru attēlošanas biežums. Šis termins attiecas arī uz kinofilmām, videokamerām, datorgrafiku u.c. Kadrus sekundē izsaka hercos.

Filmas un video[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēmās filmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnās filmas, kam nebija skaņas, jeb mēmās filmas tika uzņemtas ar aptuveni no 16 līdz 24 kadriem sekundē[1], bet ar roku darbinātu kameru dēļ kadru ātrums mainijās un tika mainīts, lai iegūtu nepieciešamo noskaņojumu. Kadru ātrumu varēja mainīt arī pie filmas atskaņošanas, veicot izmaiņas projektorā.[2] Filmu veidotāji bieži paredzēja to, ka kinoteātros to rādīs ātrāk, nekā tā tika filmēta. Šāds kadru ātrums bija pietiekams, lai iegūtu kustības sajūtu, bet tā izlikās saraustīta. Lai mazinātu šo sajūtu, projektoros lietoja divkāršu vai trīskāršu kadru attēlošanu, kas savukārt palielināja kadru daudzumu sekundē un samazināja slogu uz skatītāju acīm. Tomass Edisons uzskatīja, ka 46 kadri sekundē ir minimālais kadru daudzums kustības šķietamības iegūšanai.[3][4] 1920 gadu beigās kadru daudzums sekundē filmām bez skaņas tika palielināts uz 20 līdz 26.

Filmas ar skaņu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmu, kurām bija iespējama skaņa, veidošanu uzsāka 1926. Tad filmu ātrumam bija lielāka nozīme, jo cilvēka auss ir jutīgāka pret izmaiņām audio frekvencēs. Daudzi kinoteātri rādīja mēmās filmas ar 22 līdz 26 kadriem sekundē, tāpēc filmu industrija izvēlējās 24 kadrus sekundē kā kompromisu filmām ar skaņu. No 1927. līdz 1930. gadam 24 kadru sekundē ātrums kļuva par standartu 35 mm skaņas filmai.[5] 24 kadru sekundē filmas pārvietojas projektorā ar ātrumu 456 milimetri (18 collas) sekundē. Tas ļāva ar vienkāršu divdaļīgu obturatoru projicēt 48 attēlus sekundē, izpildot Edisona ieteikumu. Daudzi moderni 35 mm kinoprojektori izmanto trīsdaļīgus obturatorus, lai demonstrētu 72 kadrus sekundē — katrs kadrs tiek parādīts ekrānā trīs reizes.

Animācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis animētais zirgs tiek attēlots ar 12 zīmējumiem sekundē un ātrās kustības var padarīt šo animāciju saraustītu.

Šī zirga animētā karikatūra tiek parādīta 12 zīmējumos sekundē, un ātrā kustība ir diezgan saraustīta. Zīmētā animācijā, pārvietojot rakstzīmes, viens zīmējums tiek parādīts pa katriem diviem filmas kadriem (kas parasti darbojas 24 kadros sekundē), kas nozīmē, ka ir tikai 12 zīmējumi sekundē. Tomēr, ja rakstzīme ir nepieciešama ātras kustības veikšanai, parasti ir jāatgriežas pie katra kadra animēšanas, lai nodrošinātu atbilstošu kustību. Abu paņēmienu sajaukums apmāna redzi bez liekām ražošanas izmaksām.

Animācijās lielākā daļa “rīta multiplikācijas filmu” tiek veidota pēc iespējas lētāk un visbiežāk samazina darbu ,izmantojot trīs vai četrus kadrus no zīmējuma.

Mūsdienu video standarti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Moderni video formāti izmanto dažādas kadru frekvences. Sakarā ar elektrotīklu strāvas frekvenci, analogais televīzijas raidījums tika izstrādāts ar kadru pārraides ātrumu 50 Hz vai 60 Hz, dažkārt video tika savīti, lai pārraidot veicinātu kustības sajūtu. Video pārraidi pārsūtija ar 25 vai 30 kadriem sekundē un katru kadru dubultoja. Filmas, kas gandrīz universāli tika uzņemtas ar 24 kadriem sekundē, nevarēja pārraidīt to oriģinālajā kadru ātrumā. Lai pārveidotu no 24 kadriem sekundē par 60 kadriem sekundē, katru nepāra kadru divkāršoja un katru pāra kadru trīskāršoja, kas radīja nevienmērīgu kustību. Citām pārveidošanas metodēm ir līdzīga nevienmērīga kadru dubultošana. Jaunāki video standarti nodrošina 120, 240 vai 300 kadrus sekundē, tāpēc kadrus var vienmērīgi reizināt ar kopējiem kadru rādītājiem, piemēram, 24 kadru sekundē filmu un 30 kadru sekundes videoklipiem, kā arī 25 un 50 kadru sērijas videoklipiem, ja pieejams 300 kadru sekundē ekrāns. Šie standarti arī atbalsta video, kas ir aktuāli augstākā kadru ritmā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Brown, Julie (2014). "Audio-visual Palimpsests: Resynchronizing Silent Films with 'Special' Music". In David Neumeyer. The Oxford Handbook of Film Music Studies.
  2. Kerr, Walter (1975). Silent Clowns. ISBN 0394469070.
  3. Brownlow, Kevin (Summer 1980). "Silent Films: What Was the Right Speed?".
  4. Thomas Elsaesser, Thomas Elsaesser; Barker, Adam (1990). Early cinema: space, frame, narrative. ISBN 0-85170-244-9.
  5. Read, Paul; Meyer, Mark-Paul; Gamma Group (2000). Restoration of motion picture film.