Kejdžegizs
| Keidžegizs | |
|---|---|
 | |
| Atrodas |
 TurcijaMuglas ils |
| Koordinātas | 36°54′44″N 28°39′19″E / 36.91222°N 28.65528°EKoordinātas: 36°54′44″N 28°39′19″E / 36.91222°N 28.65528°E |
| Platība | 52 km2 |
| Augstums v.j.l. | 8 m |
| Izteka | Daljana |
| Baseina valstis |
Turcija |
| Salas | 5 |
| Apdz. vietas krastos | Kejdžegiza |
  Kejdžegizs | |
 Keidžegizs Vikikrātuvē | |
Kejdžegizs (turku: Köyceğiz) ir aluviāls ezers Turcijas Muglas ilā. Ar 5200 hektāru platību tas ir viens no lielākajiem piekrastes ezeriem valstī. Ezera ziemeļu krastā atrodas Kejdžegizas pilsēta. Ezers ir savienots ar Vidusjūru caur šauru un niedrēm aizaugušu 10 km garu upīti, ko sauc par Daljanu. Daljana plūst gar tāda paša nosaukuma ciematu un senās Kaunas (Καῦνος) pilsētas atliekām. Daljana ietek jūrā Iztuzu liedagā.
Ezera apkārtne kopumā un jo īpaši tā Daljanas ieteka jūrā ir nozīmīgi dabas rezervāti un populāri tūrisma objekti. Tie ir daļa no Kejdžegiza-Daljanas īpašās vides aizsardzības zonas. Tomēr ezers tiek izmantots saimnieciski, un tajā atrodas Turcijā lielākā foreļu audzētava.[1] Ekonomiski nozīmīgi ir arī ezerā iegūtie zivju ikri.[2] 8 mēnešus gadā ezerā notiek ūdensslēpošana.
Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ezerā ietek Namnamas un Juvarlakčajas upes un vairāki kalnu strauti. Strautu, kušanas ūdens un saldūdens avotu ūdens sajaucas ar siltu sērūdeni, kas izdalās no lūzuma, un viegli iesāļu, ar skābekli bagātinātu ūdeni, kas plūst augšup pa Daljanu līdz ar paisumu. Ezera dziļums svārstās no 20 līdz 60 metriem, tas ir bagāts ar zivīm. Ietekošo upju deltas ir seklas, aizaugušas ar niedrēm un grīšļiem.[2]
Kejdžegiza ziemeļaustrumos un dienvidaustrumos ir līdzenumi, bet citas daļas ieskauj kalni. Augstākais no tiem ir Elemezs (937 metri) dienvidrietumos un Bozburuntepesi (556 metri) dienvidos. Ezerā ir piecas neapdzīvotas salas, viena no tām pazīstama kā Hapišane Adasi — ‘Cietuma sala’. Sākotnēji sala tika izmantota armijas vajadzībām, pēc tam pārvērtās par cietuma salu. Tā vairs netiek izmantota un ir pamesta.[3]
Ģeoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ezers veidojies aptuveni pirms 7500 gadiem, kad visu Vidusjūras austrumu daļu skāra zemestrīces. Keidžegiza dienvidu pusē ir ZR—DA lūzuma līnija, ko robežojas ar vairākiem karstajiem sēravotiem, tostarp Sultanijes avotu.[3] Avotus izmanto dziedināšanai.[2]
Ezers sastāv no diviem baseiniem dienvidos un ziemeļos. Tos vienu no otras atdala kore, kur dziļums samazinās līdz 2 m. Baseinu dziļums ir 32 m dienvidos un 25 m ziemeļos.
Ezerā ir divi dažādi ūdens slāņi. Augšējais slānis abos baseinos ir aptuveni 8 m biezs, dienvidu daļā starp abiem slāņiem ir 7 m pārejas slānis. Apakšējais slānis ir 17 m biezs abās pusēs. Ziemeļu baseinā augšējais slānis ir 15,6-20,2 °C silts, apakšējais slānis ir 11,3-13,5 °C. Dienvidu daļā augšējais slānis ir 18,4-21,7 ° C, bet apakšējais slānis ir 15,3° C. Dienvidu baseina siltums ir saistīts ar zemūdens ģeotermiskajiem resursiem apakšā, kas ir termālo zonu turpinājums apkārtnē. Ezera ūdeņu apakšējais un augšējais slānis nesajaucas.[4]
Īpaši aizsargājama teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ezers atzīts par ekoloģiski nozīmīgu teritoriju. Kopā ar tā krastiem un Daljanas baseinu tas iekļauts Kejdžegiza-Daljanas īpašajā vides aizsardzības zonā.
Krastos uz ziemeļiem no Sultanijes, uz ziemeļrietumiem no Hamitkejas, pie Kejdžegiza, pie Kavakarasi un pie Tepearasi joprojām atrodas plaši purvaini meži ar endēmisko koku Liquidambar orientalis. Suga galvenokārt sastopama Muglas ilā netālu no Marmarisas un Kejdžegiza-Daljanas ĪVAZ. Nelielie mitrāji ap ezeru ir interesanti to putnu dēļ. Apkārtne piesaista daudzus putnu vērotājus. Apkārtne ir arī bagāta ar rāpuļiem (bruņurupuči un čūskas) un kukaiņiem (spāres).[3][5] Starp ezera zivju sugām ir divas endēmiskas no jūrasgrunduļu dzimtas, Knipowitschia byblisia un K. caunosi, kas zinātnei tika aprakstītas tikai 2011. gadā.[6]
intensīvā tūristu satiksme, dzinēju trokšņi un motorlaivu viļņi traucē putniem ligzdot niedrēs un tiek bojāts biotops. Dzinēju darbības paliekas ir būtiski teritorijas piesārņotāji, tāpat kā tūristu atstātie atkritumi.
Attēli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
-
Skats no ceļa uz Sultanijes avotiem -
Sala ezerā -
-
Maijs - putekšņu lidošanas laiks -
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Bilgin, F. H. 1969. Türkiye’nin Bazı Bölgelerinden Tespit Edilen Tatlı Su Molluskleri (Fresh Water Mollusks Collected From Some Parts of Turkey), E.Ü. Fen Fak. İlmi Rap. Ser. 90: 3-34 (in Turkish).
- ↑ 2,0 2,1 2,2 GÜNEY.E. 2004. Türkiye Hidrocoğrafyası,Dicle üniversitesi, s.215,216
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Die Amphibien und Reptilien der Südwest-Türkei; M. Franzen, M. Bußmann, Th. Kordges. B. Thiesmeier; Laurent Verlag; 2008; ISBN 978-3-933066-38-1
- ↑ «AVŞAR, Özgür; KURTULUŞ, Bedri. "Köyceğiz Gölü Su ve Taban Sedimanlarının Sıcaklık Dağılımı". Jeoloji Mühendisliği Dergisi.». dergipark.gov.tr/. 2018-07-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-07-23. Skatīts: 2023-05-31.
- ↑ Cantecleer Natuur reisgidsen Turkije, blz. 81-86; Aygün Kasparek en Max Kasparek; 1992; ISBN 90-213-1000-7
- ↑ Ahnelt, H. (2011). Two new sympatric Knipowitschia species Teleostei: Gobiidae from an eastern Mediterranean coastal lake — examples of different dispersal patterns? Zootaxa 3114: 22-30.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kejdžegizs.