Kempbela salas

Kempbela salas
Campbell Islands
Kempbela salas ainava
Kempbela salas
Ģeogrāfija
Izvietojums	Indijas okeāns
Koordinātas	52°32′0″S 169°11′0″E
Salu skaits	7
Platība	113,3 km²
Augstākais kalns	Hani kalns 558 m
Administrācija
Jaunzēlande
Kempbela salas Vikikrātuvē

Kempbela salas (angļu: Campbell Islands) ir Jaunzēlandei piederoša neapdzīvotu vulkānisku salu grupa Klusā okeāna dienvidos Subantarktikā, administratīvi daļa no Jaunzēlandes Ārējām salām. Izvietojušās ap 700 km uz dienvidiem no Jaunzēlandes Dienvidsalas, un, neskaitot Antarktiku, Kempbela salas ir vistālāk dienvidos izvietotā Jaunzēlandes teritorija. Arhipelāgu veido galvenā Kempbela sala, kas aizņem 112,7 km² no 113,3 km² kopējās salu grupas platības. Otra lielākā Dentas sala ir tikai 0,26 km² liela. Kopš 1998. gada kopā ar pārējām Jaunzēlandes Subantarktikas salām pasludinātas par UNESCO Pasaules mantojuma vietu.

Kempbela salu 1810. gada janvārī atklāja austrāliešu kapteinis Frederiks Haselboro ar kuģi Perseverance un nosauca to kuģa īpašnieka Roberta Kempbela (Robert Campbell) vārdā. Pats Haselboro tā paša gada 4. novembrī noslīka pie salas krastiem kuģa vārdā nosauktajā Preseverensa līcī. Kempbela salā 2. pasaules kara laikā tika ierīkota novērošanas stacija, kas vēlāk pārveidota par meteostaciju, kas darbojās līdz 1995. gadam, kad aizstāta ar automātisku.

Kempbela salas koks

Salās ir tundrai raksturīgs okeānisko pļavu augājs un vienīgais koks tajās ir ap 100 gadu veca stādīta Sitkas egle, kas ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā «pasaulē vientuļākais koks», jo tuvākie koki atrodas 220 km attālajās Oklendas salās. Lai arī meteostacijas personāls egles galotni regulāri nozāģēja, lai izmantotu to par Ziemassvētku egli, koks nelabvēlīgajā klimatā ir izdzīvojis un izaudzis 9,25 m (2011) augsts.