Pāriet uz saturu

Ziemassvētku egle

Vikipēdijas lapa
Ziemassvētku egle

Ziemassvētku egle ir dekorēts dabīgs vai mākslīgs mūžzaļš skujkoks, parasti tā ir egle. Ziemassvētku egles dekorēšana tiek saistīta ar Ziemassvētku svinēšanu. Ziemassvētku eglīte parasti tiek ievietota un dekorēta mājā, taču var arī tikt izmantota ārpus telpām. Tradicionālie egles rotājumi ir Ziemassvētku gaismiņas (sākotnēji tās bija sveces), dažādi rotājumi, vītnes un vizuļi. Bieži egles virsotnē tiek novietots eņģelis vai zvaigzne, tā simbolizējot Jēzus Kristus dzimšanu Bētlemē.

Ziemassvētku eglīšu izcelsme tiek saistīta ar laiku pirms izglītotajām Eiropas kultūrām. Arī senlatviešu tradīcijās bija ziemā karināt augošā eglītē zvēriem ēdamas lietas. Ziemassvētku egļu tradīcija mūsdienu izpratnē ir samērā jauna. Ziemassvētku eglīšu uzstādīšanas un rotāšanas tradīcija tika aizsākta apmēram 15. gadsimtā Livonijā (pašreizējās Latvijas un Igaunijas teritorija) un 16. gadsimtā Ziemeļvācijā. Saskaņā ar pirmajiem dokumentētajiem Ziemassvētku egļu izmantošanas gadījumiem Igaunijā, 1441., 1442. un 1514. gadā Melngalvju brālība savā brālības mājā Rēvelē (pašreizējā Tallina) uzcēla Ziemassvētku egli un pēdējā naktī pirms svinībām tā tika novietota Rātslaukumā.[1] Citi avoti vēsta, ka pirmoreiz Ziemassvētku egle tikusi izrotāta Rīgā 1476. gadā arī ar Melngalvju brālības palīdzību un 1510. gadā.[2]

16. gadsimtā tradīcija dekorēt Ziemassvētkos kādu mūžzaļu koku izplatījās visā Svētās Romas impērijas teritorijā. Pirmās mākslīgās Ziemassvētku egles parādījās Vācijā 19. gadsimtā.[3][4]

Hroniku ziņas

[labot | labot pirmkodu]

Par Bluķa vakara vai Deju vakara ietekmi uz Melngalvju tradīcijām, kurās bluķa dedzināšana pārvērtusies par eglītes dedzināšanu, liecina šīs hroniku ziņas.

Pauls Einhorns par latviešu Ziemassvētku tradīcijām Kurzemes hercogistē darbā "Reformatio gentis letticcae in ducatu Curlandiae"(1636) tulk: “Latviešu tautas reformācija Kurzemes hercogistē ” :

“Latvieši svinējuši kādus nepieklājīgus un bezkaunīgus svētkus ar ēšanu, žūpošanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu un Kristus vakaru citādi nav saukuši kā par danču vakaru. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo viņi tad ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina, un tā parāda savu prieku.”


Rusova hronika par Ziemassvētku tradīcijām Livonijā pirms 16. gadsimta.:

"Pa Ziemas svētkiem un pirms gavēņa sākšanās ģildes namos bija ne mazāk jautra dzīve. Pēc labas iedzeršanas tirgoņu jaunatne uzstādīja uz tirgus laukuma lielu eglīti, rozēm izrotātu. Vakarā lielā barā ar sievām un jaunavām viņi ieradās pie eglītes ar dziesmām un rotaļām. Labi izlīgsmojušies, eglīti aizdedzināja, kuŗa nakts tumsā gaiši liesmoja. Saķērušies rokās, jaunie tirgoņi dejoja un lēkāja ap eglīti. Laida arī raķetes. Lai gan mācītāji spŗediķoja pret šādu deju, salīdzinādami to ar deju ap zelta teļu, tomēr neviens nepiegrieza tam vērības. Tāpat nebija ne mēra, ne gala karuseļu izpriecām, dienu un nakti, sievu un jaunavu sabiedrībā, par spīti visiem mācītāju sprediķiem."


Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. Friedrich Amelung. Geschichte der Revaler Schwarzenhäupter: von ihrem Ursprung an bis auf die Gegenwart: nach den urkundenmäßigen Quellen des Revaler Schwarzenhäupter-Archivs 1, Die erste Blütezeit von 1399–1557 [History of the Tallinn Blackheads: from their origins until the present day: from the testimonial sources of the Tallinn Blackheads archive. 1: The first golden age of 1399–1557] (vācu). Reval : Wassermann, 1885.
  2. «Ziemassvētku egles vēsture». www.ziemassvetkueglite.lv. Skatīts: 2024-12-25.
  3. Bruce David Forbes. Christmas: A Candid History. University of California Press, 2007. 121–22. lpp. ISBN 0-5202-5104-0.
  4. James Hewitt. The Christmas Tree. Lulu.com, 2007. 33–36. lpp. ISBN 1430308206.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]