Konstitucionālā monarhija

Konstitucionālā monarhija ir monarhijas veids, valsts pārvaldes forma, kad monarha varu ierobežo konstitūcija. Monarhs darbojas kā bezpartejisks valsts vadītājs saskaņā ar konstitūciju. Lai gan lielākajai daļai monarhu var būt formāla vara un valdība darbojas monarha vārdā, monarhs vairs personīgi nenosaka valsts politiku un neizvēlas valdības vadītāju.

Daudzi konstitucionālie monarhi joprojām saglabā ievērojamu varu vai politisko ietekmi, piemēram, izmantojot noteiktas rezerves pilnvaras, kam arī var būt svarīga politiska loma. Divas konstitucionālās monarhijas — Malaizija un Kambodža ir valstis, kurās valdnieku periodiski ievēl neliela vēlētāju kolēģija.

Konstitucionālās monarhijas veidi

• Parlamentārā monarhija
  • Monarham ir galvenokārt reprezentatīvas un ceremoniālas funkcijas.
  • Politiskā vara pieder parlamentam un valdībai (premjerministram).
  • Monarhs "valda, bet nepārvalda".

Piemēri: Lielbritānija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Nīderlande, Beļģija, Japāna, Spānija.

• Duālā monarhija (arī – ierobežotā monarhija ar spēcīgu valdnieku)
  • Vara dalīta starp monarhu un parlamentu.
  • Monarham ir nozīmīgas izpildvaras tiesības (piemēram, tiesības atlaist parlamentu, ietekmēt valdības sastāvu, veto likumdošanā).
  • Šis veids bieži kalpo kā pārejas forma starp absolūto un parlamentāro monarhiju.

Piemēri (vēsturiski un mūsdienās): Jordānija, Maroka, Kuveita, Taizeme (ar periodiskām politiskām svārstībām).

• Konstitucionālā monarhija ar autoritāriskiem elementiem
  • Oficiāli pastāv konstitūcija un parlaments, bet monarha vara ir ļoti plaša, bieži dominējoša.
  • Reālajā politikā monarhs kontrolē valdību un politiskos procesus.

Piemēri: Saūda Arābija un Omāna dažkārt tiek pieskaitītas šim tipam, lai gan formāli biežāk tās uzskata par absolūtām monarhijām.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Konstitucionālā monarhija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)