Latīņu impērija

Latīņu impērija vai precīzāk^{[nepieciešama atsauce]} Romānijas impērija (latīņu: Imperium Romaniae) pastāvēja no 1204. gada, kad Ceturtā Krusta kara laikā Rietumeiropas kristiešu karaspēks ar Venēcijas Republikas flotes palīdzību ieņēma Konstantinopoli un gāza Bizantijas impēriju, līdz 1261. gadam, kad Nīkajas impērija ieņēma Konstantinopoli un atjaunoja Bizantijas impēriju.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ceturtā Krusta kara gaitā Rietumeiropas armijas iesaistījās Bizantijas troņa mantošanas konfliktā, līdz 1204. gada 13. aprīlī ieņēma Konstantinopoli, izlaupīja tajā uzkrātās bagātības un reliģiskās relikvijas (daudzas no tām pārvedot uz Rietumiem un Venēciju) un grieķu ortodoksālās Bizantijas impērijas teritorijā izveidoja vairākas jaunas katoļu valstis.

Jau 1204. gada martā krustneši un venēcieši noslēdza līgumu kas paredzēja, ka iekarotās Bizantijas vietā tiks izveidota jauna impērija, kuras vēlētais imperators saņems 1/4 daļu zemju, 3/4 atstājot citiem krustnešiem un venēciešiem. Tika nolemts, ka jaunais katoļu Konstantinopoles patriarhs tiks izvēlēts no tās grupas, kura neiegūs imperatora kroni. 1204. gada 9. maijā grāfs Balduīns tika ievēlēts par imperatoru un kronēts 16. maijā, bet par patriarhu venēcietis Foma Morozini. Tajās krustnešu pakļautajās zemēs, kas netika iedalītas imperatoram, tika izveidotas viņam pakļautas krustnešu vasaļvalstis. Krustnešu neieņemtajās teritorijās Balkānos un Mazāzijā izveidojās trīs valstis, kuras vadīja gāztās Bizantijas imperatora dinastijas pārstāvji — Trapezundas impērija, Nīkajas impērija un Epīras despotāts. Daļu teritorijas Balkānos ieņēma Otrā Bulgārijas cariste, kuras karaspēks 1205. gadā sakāva imperatora Balduīna karaspēku, saņēma viņu gūstā un turpināja apdraudēt impērijas zemes.

Jukas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krustnešu starpā valdīja gandrīz nepārtrauktas feodālās nesaskaņas un kari, ko veicināja imperatoru biežās nāves. Papildus konfliktus radīja katoļu baznīcas mēģinājumi sev pakļaut ortodoksālos grieķus, un likvidēt Lielo Shizmu. 1222. gadā Epīras despotāts iekaroja lielāko daļu Tesaloniku karalistes.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nīkejas imperatori izmantoja pretinieka pieaugošo vājumu, pakāpeniski ieņemot nelielas teritorijas Mazāzijā un Eiropā. 1235. gadā nikejiešu un bulgāru alianse neveiksmīgi centās iekarot Konstantinopoli un pēc 1247. gada Latīņu impērija bija zaudējusi visas zemes ap galvaspilsētu. 1261. gada 25. jūlijā, izmantojot to, ka lielākā daļa krustnešu karaspēka bija atstājusi pilsētu, neliela grieķu vienība ieņēma Konstantinopoli. 15. augustā pilsētā ieradās Nīkajas imperators Mihails VIII Paleologs un atjaunoja jau daudz vājāku Bizantijas impēriju. Krustnešu rokās līdz pat turku iekarojumiem palika fragmentāras teritorijas Dienvidgrieķijā un dažas salas.

Imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Flandrijas Balduīns I, 1204-1205
Flandrijas Henrihs I, 1206-1216
Pjērs II de Kurtenē, 1216-1217
Jolanta de Kurtenē, reģente 1217-1219
Roberts de Kurtenē, 1219-1228
Žans de Briens, reģents 1228-1237
Balduīns II de Kurtenē, 1237-1261

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]