Bizantijas imperatoru uzskaitījums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Imperators Konstanss (337-350).

Bizantijas imperatori jeb Austrumromas imperatori bija Austrumromas impērijas valdnieki, kas no 324. gada valdīja jaunajā Romas impērijas galvaspilsētā Konstantinopolē.

Ar 395. gada ediktu Teodosijs I Lielais Romas impēriju sadalīja divās daļās – Austrumromā un Rietumromā. Pēc Rietumromas imperatora Romula Augustula gāšanas no varas 476. gadā uzskatīja sevi par vienīgajiem Senās Romas varas mantiniekiem. Tiešā radniecība ar Romas imperatoru Flāviju dzimtu pārtrūka 711. gadā pēc Heraklija dinastijas valdnieku gāšanas, šīs dinastijas laikā panīka latīņu valodas lietošana un par vienīgo Austrumromas pārvaldes valodu kļuva grieķu valoda.

Romas imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdnieks Oriģinālais vārds Valdīšanas laiks
Konstantīna dinastija (Flāviji)
Konstantīns I CONSTANTINVS VALERIVS AVGVSTVS 324. gada 19. septembris — 337. gada 22. maijs
Konstantīns II CONSTANTIVS AVGVSTVS 337. gada 22. maijs — 361. gada 5. oktobris
Konstanss CONSTANS AVGVSTVS 337. gada 22. maijs — 350. gada maijs
Juliāns IVLIANVS AVGVSTVS 361. gada 5. oktobris — 363. gada 28. jūnijs
Joviāns IOVIANVS AVGVSTVS 363. gada 28. jūnijs — 364. gada 17. februāris
Valentiāns I VALENTINIANVS AVGVSTVS 364. gada 26. februāris — 375. gada 17. novembris
Valents VALENS AVGVSTVS 364. gada 28. marts — 378. gada 9. augusts
Gratiāns GRATIANVS AVGVSTVS 378. gada 9. augusts — 379. gada 19. janvāris
Teodosija dinastija (Flāviji)
Teodosijs I Lielais THEODOSIVS AVGVSTVS 379. gada 19. janvāris — 395. gada 17. janvāris

Austrumromas imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperators Teodosijs II (408—450).

Teodosija dinastija (Flāviji)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Arkādijs (395—408), kļuva par pirmo Austrumromas imperatoru.
  • Teodosijs II (408—450), līdz 428. gadam reģente bija viņa māsa Pulherija, 442. gadā bija spiests noslēgt mieru ar vandāļu ķēniņu Heizerihu Ziemeļāfrikā
  • Marciāns (450—457), sieva – Teodosija II māsa Pulherija.

Leona dinastija (Flāviji)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Leons I (457—474), centās panākt izlīgšanu ar Ēģiptes monofizītiem
  • Leons II (474)
  • Zenons (474—475, 476—491), gribēja atjaunot kristīgās baznīcas vienotību ar "Ediktu par savienību", taču Romas pāvesti atteicās to atzīt.
  • Bazilisks (475—476), iemantoja tautas naidu par cietsirdību, tika gāzts no troņa.
  • Anastasijs I (491—518), 512.-513. gadā apspieda tautas sacelšanos Konstantinopolē un Trāķijā.

Justīna dinastija (Flāviji)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperators Justiniāns I (527-565).
  • Justīns I (518-527), notika reliģiskā izlīgšana starp Romu un Konstantinopoli.
  • Justiniāns I (527-565), 529. gadā mēģināja apvienot Romas impēriju juridiskā ceļā, romiešu likumdošanas aktu principus apkopoja 150 000 rindu tekstā - Justiniāna kodeksā. Uzcēla Svēto Sofiju (Svētās Gudrības baznīcu) (532-537). 532. gadā noslēdza mieru ar Persiju, no 535. līdz 553. gadam izpostīja Itāliju, 536. gadā sagrāba Romu un salauza gotu pretestību. 540.- 562. gadā notika karš ar Persiju impērijas austrumos. 568. gadā Ziemeļitāliju un Vidusitāliju ieņēma langobardi.
  • Justīns II (565-578)
  • Tibērijs II (578-582), pēc sakāves 581. gadā noslēdza mieru ar avāriem, Trāķijā iebruka slāvi un apmetās Saloniku apkaimē, iespiedās Peloponēsas pussalā.
  • Maurīcijs (582-602)
  • Foka (602-610), piekāpās Romas pāvestam, nespēja tikt galā ar iekšējiem nemieriem, avāru un slāvu uzbrukumiem.

Hēraklija dinastija (Flāviji)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hēraklijs (610-641), 622. un 624. gadā vairākās kaujās guva uzvaru pār persiešu Hosrova II armiju, atguva kontroli pār Sīriju, Ēģipti un vēl dažām provincēm.
  • Konstantīns III (641)
  • Hēraklons (641)
  • Konstants II (641-668), 663. gadā par impērijas galvaspilsētu atkal pasludināja Romu
  • Konstantīns IV (668-685), 668. gadā pārnesa galvaspilsētu atpakaļ uz Konstantinopoli. Atvairīja arābu uzbrukumu Bizantijai (674-678). 679. gadā noslēdza miera līgumu ar bulgāru hanu Asparuhu.
  • Justiniāns II (685-695, 705-711), uzbruka Asparuha valstij
  • Leontijs (695-698)
  • Tibērijs III (698-705)
  • Filipiks (711-713)
  • Anastasijs II (713-715)
  • Teodosijs III (715-717)

Sīrijas (Izauras) dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperators Mihaels III (842-867).
  • Leons III (717-741), 740. gadā sakāva arābus pie Akrazasas
  • Konstantīns V (741-775), 745. un 746. gadā neveiksmīgi mēģināja arābiem atkarot Sīriju, 746. gadā atguva Kipru
  • Leons IV (775-780), sakāva arābu armiju pie Ģermānikas
  • Konstantīns VI (780-797), 782. gadā arābi aplenca Konstantinopoli
  • Irēne (797-802), Konstantīna VI māte
  • Nikefors I (802-811)
  • Staurakijs (811)
  • Mihaels I Rangabe (811-813), 813. gadā cieta pilnīgu sakāvi kaujā pret bulgāriem Adrianopoles apkārtnē
  • Leons V (813-820)

Amoriešu jeb frīģiešu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Mihaels II (820-829), 821. gadā dumpinieki Toma Slāva vadībā aplenca Konstantinopoli. 823. gadā arābi ieguva Krētu un 827. gadā daļu Sicīlijas.
  • Teofils (829-842), cīnījās pret ierēdņu korupciju, atbalstīja amatniecību, mākslu un zinātni.
  • Mihaels III (842-867), 863. gadā nosūtīja misionārus Konstantīnu (Kirilu) und Metodiju izplatīt pareizticību Lielmorāvijā un citās slāvu zemēs. 866. gadā par līdzvaldītāju iecēla savu favorītu Basileju (Vasīliju).

Maķedoniešu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumromas imperatora Jāņa Cimisha (pa kreisi) sarunas ar rusu kaganu Sfendoslavu (Svenu), miniatūra no 12. gs. Joana Skilices manuskripta.
Imperators Konstantīns VII (913-959).
  • Basilejs I jeb Vasīlijs I (866-886), maķedoniešu zemnieka dēls, kas kļuva par līdzvaldnieku un ap 867. gadu nogalināja iepriekšējo imperatoru
  • Leons VI (886-912), 886. gadā atcēla no amata Konstantinopoles patriarhu Fotiju
  • Aleksandrs (912-913)
  • Konstantīns VII (913-959), ap sevi pulcināja zinātniekus, sastādīja kompilatīvas enciklopēdijas "Heoponika", "Par pārstāvniecībām", "Metafrasta"
  • Romāns I Lekapīns (920-944), flotes virspavēlnieks, sagrāba varu 919. gadā, valdīja līdztekus Konstantīnam VII. 932. gadā apspieda zemnieku sacelšanos Mazāzijā un slāvu sacelšanos Peloponēsā. 941. un 944. gadā Konstantinopolei uzbruka Kijevas varjagu ķeniņš (kagans) Igors (Ingvars). 945. vai 957. gadā Konstantinopolē kristījās viņa atraitne Olga (Helga).
  • Romāns II (959-963)
  • Nikefors II Foka (963-969), 967. gadā nosūtījis uz Kijevu sūtņus ar lielu daudzumu zelta, lai pierunātu varjagu ķēniņu Sfendoslavu (Svenu) doties karagājienā pret Donavas bulgāriem, kas bija sākuši karu ar Bizantiju.
  • Jānis I Cimishis (969-976), Donavas krastā tikās ar Kijevas kaganu (ķēniņu) Svendoslavu.
  • Basilejs II jeb Vasīlijs II (976-1025), 988. gadā Kijevas varjagu ķēniņš Vladimirs (Valdemārs) pēc ilgāka aplenkuma ieņēma Bizantijai piederošo Taurijas Hersonesas pilsētu ("Korsuņu") Krimas pussalā. Pēc miera līguma noslēgšanas bija spiests savu māsu Annu par sievu Vladimiram, kas Hersonesā tapa kristīts. 989. gada 13. aprīlī ar Kijevas ķēniņa palīdzību sakāva Foku Vardu pie Abīdas. 1018. gadā nežēlīgi izrēķinājās ar bulgāriem
  • Konstantīns VIII (1025-1028)
  • Zoja (1028-1050)
  • Romāns III (1028-1034)
  • Mihaels IV (1034-1041)
  • Mihaels V (1041-1042)
  • Konstantīns IX Monomahs (1042-1055), Jeruzālemē uzcēla jaunu baziliku.
  • Teodora (1055-1056)
  • Mihaels VI (1056-1057)

Komnēnu un Duku dinastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komnēnu dzimtas ģerbonis.
  • Īzaks I Komnēns (1057-1059)
  • Konstantīns X Dukas (1059-1067)
  • Mihaels VII Dukas (1067-1078)
  • Romāns IV Diogens (1067-1071), tika sakauts pie Mancikertas kaujā ar seldžuku sultānu Alp Arslanu, kas pārņēma varu Anatolijā.
  • Nikefors III (1078-1081)
  • Aleksijs I Komnēns (1081-1118), 1104. gadā pārņēma krustnešu iekarojumus Sicīlijā
  • Joanns II Komnēns (1118-1143), 1121. gadā uzbruka Mazajiem seldžukiem
  • Manuels I Komnēns (1143-1180)
  • Aleksijs II Komnēns (1180-1183)
  • Androniks I Komnēns (1183-1185)

Angelu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperators Aleksijs IV Angels (1203-1204).
  • Īzaks II Angels (1185-1195, 1203-1204)
  • Aleksijs III Angels (1195-1203)
  • Aleksijs IV Angels (1203-1204), Ceturtā Krusta kara laikā krustneši ieņēma un izlaupīja Konstantinopoli, Aleksijs IV bēga uz Trapezundu. Krustnešu vadonis Balduīns IX sevi pasludināja par Bizantijas imperatoru

Laskaru un Duku dinastijas (Nikajas trimdā)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aleksijs V Dukas (1204), ievēlēts par imperatoru Konstantinopoles aplenkuma laikā
  • Teodors I Laskaris (1204-1222)
  • Joanns III Ducas (1222-1254)
  • Teodors II Laskaris (1254-1258)
  • Joanns IV Laskaris (1258-1261)

Paleologu dinastija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paleologu dzimtas ģerbonis.
  • Mihaels VIII (1259-1282)
  • Androniks II (1282-1328)
  • Mihaels IX (1294-1320), līdzvaldnieks
  • Androniks III (1321-1341)
  • Joanns V (1341-1376, 1379-1391), 1341. gadā cīņā par imperatora troni iesaistījās serbu izcelsmes pretendents Stefans Dušans
  • Joanns VI Kantakūzens (1347-1354), līdzvaldnieks, 1345. gadā aicināja turkus-osmaņus palīgā cīņā pret Bizantijas likumīgo imperatoru Joannu V
  • Androniks IV (1376-1379), 1376. gadā ar dženoviešu palīdzību ieguva troni
  • Joanns VII (1390, 1399-1402)
  • Manuels II (1391-1425), sūtījis Dievmātes Brīnumdarītājas svētbildi Lietuvas lielkņazam Vītautam
  • Joanns VIII (1425-1448), 1432. gadā sultāns Murads II otro reizi aplenca Konstantinopoli
  • Konstantīns XI (1449-1453), aicināja palīgā karotājus no Dženovas, Venēcijas un Spānijas. Gāja bojā 1453. gada 29. maija ielu kaujās. Viņa brāļameita Sofija 1472. gadā tika izprecināta Maskavas lielkņazam Ivanam III.