Leivi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Leivi
South Estonian language area.jpg
Dienvidigauņu valodas izplatība, leivi redzami Latvijas ziemeļaustrumos
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Karogs: Latvija Latvija
Valodas
igauņu valoda, latviešu valoda
Reliģijas
luterānisms
Radnieciskas etniskas grupas
citas Baltijas somu tautas

Leivi, arī Vidzemes igauņi,[1] (igauņu: leivud, Koiva maarahvas — 'Gaujas igauņi') līdzās luciem ir viena no divām izzudušām igauņu valodas salām Latvijas teritorijā.

Leivu pēcteči, kas vēl pratuši šo valodu (Kārlis Būmanis, Antons Boks, Artūrs Pētersons u.c.) bijuši atrodami vēl 20. gadsimta 60. gados Alūksnes rajona Ilzenes pagastā.[2]

Izcelsme un nosaukuma etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Mauno Koski, leivu nosaukums cēlies no vārda līvis, kas ī > ei pārvirzes rezultātā pārtapis par leivis. Izloksnes nosaukums leivu balstās uz daudzskaitļa ģenitīva formas latviešu valodā.[3]

Kaut arī latvieši kļūdaini saistījuši leivus ar lībiešiem, leivu valodas sala Atzelē (mūsdienās Gulbene un Alūksne) cēlusies no Veru izloksnēm.[3] Pēc citas versijas leivi ir Kurzemes lībieši, kas mūsdienu Alūksnes novadā nonākuši, glābdamies no mēra.[2]

Leivu pētniecības vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā reize, kad leivu tauta tika pieminēta rakstu darbā, bija 1782. gada Augusta Vilhema Hupela grāmatā. Hupels leivus dēvēja par igauņiem. Viņš nezināja neko par leivu izcelsmes vietu. Hupels minēja, ka leivi 1782. gadā bija vairāki tūkstoši. Hupels savā grāmatā nosauc arī vairākus ciemus, kuros dzīvoja leivi; tie bija Kalnamuiža, Zeltiņi, Alūksne, Trepene un Gaujiena.[4]

1841. gadā Haralds fon Brakels (Harald von Brackel) raksta par leiviem savā darbā. Brakels leivu tautu sauca par savādo somu cilti, bet nezināja teikt, vai tie ir lībieši vai igauņi. Brakels savā darbā nemaz neskāra noskaidrot, no kurienes leivi ir cēlušies. Viņš rakstīja, ka leivi ir igauņiem līdzīga tauta vai pat lībieši. Viņa piezīmēs ir atrodama interesanta piezīme par leivu tautu norādot teritoriju, kur viņi dzīvoja: „Alūksnē un Gulbenē, Zeltiņos un Lejasciemā, Livonijas galējā pierobežā, kur tā saskaras ar Pleskavas un Vitebskas guberņu. Kur tā ir nosegta ar daudz mežiem un purviem, dzīvo savāda somu tauta, Latvijas iedzīvotāju vidū.”[4]

1851. gadā Andress Jūhans Šēgrēns (Andres Johan Sjögren) publicēja pirmo nedaudz plašāku rakstu avīzē par leiviem. Šēgrēns veica līdz šim nopietnāko zinātnisko leivu izpēti. Savā rakstā viņš rakstīja īpašus faktus par leivu valodu. Viņš uzskatīja, ka leivi nav lībieši. Tomēr leivi nezināja daudz par savu izcelsmi, viņu paražas un valoda ir tuvākas igauņiem nekā lībiešiem. Šēgrēns raksta, ka Lejasciems, Alūksne, Ilzene ka arī Kalnamuiža, ir ciemi kuros dzīvoja leivi. Šēgrēna darbā ir rakstīts ka leivu kopumā ir apmēram 2600.[4]

1869. gadā tika publicēts Ferdinanda Johana Vīdemana (Ferdinand Johann Wiedemann) raksts par leivu valodu. Viņš leivus sauca par igauņiem, jo uzskatīja, ka leivi ir daļa no igauņiem. Vīdemans rakstīja, ka leivu valoda nav lībiešu valoda vai dienvidigauņu valodas dialekts. Viņš ticēja, ka leivi varēja atceļot no Harglas (Hargla), Menistes (Mõniste), Karulas (Karula) un Roosas (Roosa). Imigrēšana notika 1601. un 1602. gadā, kad Baltijā plosījās mēris, un vēlāk 1700. gadā, kad norisinājās Ziemeļu karš. Savā darbā Vīdemanis raksta, ka 1868. gadā leivu ir mazliet vairāk kā 2000.[4]

1911. gadā somu valodnieks Heiki Ojansū (Heikki Ojansuu) bija pirmais no valodniekiem, kurš uzturējās pie leiviem ilgāku laiku. Ojansū leivus uzskatīja par daļu no igauņiem. Savā darbā viņš dod vispusīgu pārskatu par leivu tautu un tās paražām. Heiki Ojansū devās personīgi pie leivu valodas runātājiem uz Ilzeni un Kalnamuižu un Alsviķiem, toties nosaucot Lejasciemu par lībiešu ciemu. Pēc Ojansū ziņām, ir iespējas, ka leivu dzīvojamā teritorija bija vēl lielāka. Tomēr viņa darbā nav skaidrs leivu skaits, kā viņš pats ir minējis, ka vajadzētu būt vairāk, bet secinu, ka daļa slēpjas.[4]

1920. gada sākumā pirmais igauņu valodnieks, kurš devās pie leiviem, bija students Pauloprīts Volaine (Paulopriit Voolaine). Viņa darbā var atrast atsauces uz autoru darbiem, kas jau bija pētījuši leivu tautu, bet var arī atrast jaunu informāciju. Viņš leivus dēvē par Gaujas tautu. Volaine raksta, ka pēdējie leivu valodas pratēji dzīvoja galvenokārt Ilzenē. Volaine sniedz daudz un arī pretrunīgus datus par leivu izcelsmes vietu. Viņš raksta, ka 1927. gadā Ilzenē dzīvo 25 leivu valodas runātāji un 50 cilvēki, kuri šo valodu tikai saprot.[4]

Personīgi pie leiviem devās arī profesors Lauri Ketunens (Lauri Kettunen). Viņš kopā ar Pauloprītu Volaini devās un uzturējās pie leiviem ļoti neilgu laiku. Pētījumus viņš veica tikai pāris desmit stundās. Viņa darbā tiek pausta droša nostāja, ka leivu valoda nav līdzīga lībiešu valodai, bet ir igauņu valoda. Ketunens uzskata, ka tā ir dienvidigauņu kolonijā, kam varēja būt saskarsme ar lībiešiem.[4]

Arī Valters Nīluss (Valter Niilus) ir pētījis leivu tautu, viņu atrašanas vietas un valodu. Viņš savas ekspedīcijas laikā 1930. gados apmeklēja tādus ciemus, kā Lejasciems, Dūre, Līves, Ilzene, Kalnamuiža, Alsviķi, Trapene un Zeltiņi. Šajos ciematos dzīvoja vai bija dzīvojuši leivi. 1930. gados Nīluss secināja, ka Ilzenē un tās apkārtnē bija 131 cilvēks, kas spēja sarunāties leivu valodā. Tieši Ilzene un tās muiža bija vieta, kurā visvairāk arī dzīvoja leivi. Lejasciemā, Ķibās, Andriņos, Dūrē, Līvēs un Alsviķos bija konstatēti diezgan daudz cilvēku, kas prata leivu valodu. Lejasciems un Dūre arī skaitās kā apdzīvotas vietas, kurās bija apmetušies salīdzinoši liels skaits ar leiviem. Nīluss raksta, ka vairāk uz Austrumu pusi situācija bija kļuvusi skumjāka. Kalnamuižā 1930. gadā vairs nebija palicis neviens cilvēks, kas sevi sauktu par leivu vai igauni un runātu leivu valodā. Zeltiņos, kas ir netālu no Ilzenes, trūka informācijas par leiviem šajā ciemā.[4]

Savas ekspedīcijas laikā Nīluss satika vairākus leivus un to ģimenes. Vieni no pēdējiem leiviem Ilzenē bija Kārļa Pētersona ģimene, sieva Alide un bērni Lilija un Artūrs. Kārlis un viņa ģimene runāja savā starpā runāja leivu valodā, bet paralēli lietoja arī latviešu valodu. Kārklupē dzīvoja Mihkela Boka sieva Jule, kura bija latviete, bet, kad apprecējās ar Mihkelu, iemācījās arī leivu valodu. Viņa leivu valodā runāja brīvi un mācēja noskaitīt vecās rūnu dziesmas. Viņiem arī bija mazmeitas, kas ļoti labi runāja leivu valodā. Arī šī ģimene paralēli runāja latviešu valodā bez problēmām. Kārlis Vecins, kas arī dzīvoja Kārklupes ciemā, stāstīja, ka leivi esot nākuši no Zviedrijas, tā bija runājuši un stāstījuši vecie cilvēki. Vēl Nīluss noskaidrojis, ka leivs Pēteris Melets savas dzīves laikā bija dzīvojis trīs leivu ciemos — Ilzenē, Kalnamuižā un Lejasciemā. Toties Ivans Melets no Siveci ciema, satiekoties ar Valteru Nīlusu, stāstījis, ka daudzi ieradušies sen, sen atpakaļ, lielā kara laikā, kā trīs bēgļu grupas. Viņi esot ieradušies no Lietuvas puses. Vieni esot apmetušies Ilzenes muižā, otri Lejasciemā Gaujas pusē un trešie ap Alsviķu ciemu. Aleksandrs Bumans, no tā paša ciema, kur dzīvoja I. Melets, atceras, ka leivi nākuši no Kurzemes, kur dzīvoja lībieši, kā arī no Gaujas senlejas. Kā arī Frits Petersons, no Brūniņiem, runāja, ka leivi nākuši no Kurzemes. Vēl viens leivs Julius Melets, stāstījis, ka leivi cēlušies Kurzemē un ieradušies Vidzemes Ziemeļos.[4]

Leivu izloksne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsaucoties uz igauņu valodnieka Salmes Nigolas (Salme Nigol) grāmatu "Märkmeid matkalt Leivu keelesaarele", leivu izloksnei ir sava īpaša gramatiskā struktūra. Tomēr viņa saskata līdzības ar dažu desmitu kilometru attālumā sastopamo Harglas-Menistes (Hargla-Mõniste) izloksni. Nigola uzsver, ka neatkarīgi no tā, ka ziņas par leivu dialekta morfoloģiskajām un citām pazīmēm ir niecīgas, leivu dialektā ir sastopami daudz latviešu valodas aizguvumi; piemēram, nâne ᵘom slima ‘naine on haige’ (sieviete ir slima) un bagata mîž ‘rikas mees’ (bagāts vīrietis).[5]

Leivu izloksnes izrunas īpatnības:

  • Ja īsais patskanis ir zilbes sākumā, tad tas tiek izrunāts kā garais patskanis: mùnà ‘muna’ (ola).
  • Vidēji augstie patskaņi var diftongizēties: pièza ‘pesa’ (ligzda) uom̀ ‘on’ (ir), vieži ‘vesi’ (ūdens).
  • Vidēji augstie patskaņi var diftongizēties arī kā garie patskaņi: kiĕle ‘keele’, skuoĺi ‘kooli’.
  • Gluži tāpat kā dienvidveru izloksnē, garie augstie patskaņi var diftongizēties: köǜz ‘kuus’ (seši), veìma ‘viima’ (nest).
  • Plašs burta h zudums: ambaq aigõzõ ‘hambad valutavad’ (sāp zobi).
  • Arī vārda sākumā novērojams burta h zudums: ᵘòp̆pe͔n ‘hobune’ (zirgs).

Leivu dialekta morfoloģiskās pazīmes:

  • Illatīva locījums beidzas ar izskaņu -de: kam̀bride ‘tuppa’ (uz istabu).
  • Inesīva locījums beidzas ar burtu n: me̮t̆san ‘metsas’ (mežā).
  • Translatīva locījuma beigās parādās tradicionālā izskaņa -st: ter̀vest ‘terveks’ (kļūt veselam).

Vārdu krājuma īpatnības leivu dialektā:

  • Leivu valodas vārdu krājums ir ietekmējies no latviešu valodas austrumu dialekta. Tiek uzskatīts, ka leivu valodā ir aptuveni 750 latviešu valodas aizguvumu.
  • Vārdu pārmaiņās izmanto latviešu valodas priedēkļus: pa/laku ‘lakkuda’ (lakt), pie/andaˀ ‘andestada’ (piedot).
  • No latviešu valodas aizgūti vairāki bieži sastopami saikļi: un ‘ja’, bet ‘aga’; arī prievārdi: bes ‘ilma’ (bez).
  • Sastopami aizguvumi arī no krievu valodas: det̄ ‘vanaisa’ (vectēvs), but̀ka ‘hurtsik’ (būda).
  • Vēl daži latviešu valodas aizguvumi leivu valodā: bikšid ‘püksid’ (bikses), kriitna ‘korralik’(krietns/kārtīgs), passel ‘maailm’ (pasaule).

Leivu pārlatviskošanās iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1935. gadā Valters Nīluss min dažus iemeslus, kādēļ leivu skaits strauji samazinājās. Viens no iemesliem bija karš, kura laikā daudz nomira. Daudzi integrējās latviešu vidē, vairs nelietoja savu valodu, bet runāja jau latviešu valodā, kā arī sāka veidot ģimenes ar latviešiem. Daudz leivu arī devās uz Igauniju dzīvot.[4]

19. un 20. gadsimtu mijas laikā notika aktīva leivu tautas pārlatviskošanās. Pārlatviskošanās galvenais iemesls bija tas, ka skolās mācības notika latviešu valodā. Kamēr nebija skolas saistības, leivu valoda vēl bija dzīvotspējīga. Leivu bērni, kuri mācījās latviešu skolā, pamazām aizmirsa savu valodu, tās lietojums kļuva aizvien retāks. Latviešu skolotāji labprāt un samērā bieži izsmēja leivu bērnus, kuri, saprotams, latviešu valodā runāja nepilnīgi, ar kļūdām.[4]

Nīluss apraksta, ka pat svētdienās pie baznīcas latvieši kritizēja leivus. Latvieši baumoja, ka tikko sadzirdot leivu valodu, tā zina, ka gaidāms lietus. Latvieši leivu valodu zākāja par „zirgu valodu”. Taču diezgan maz leivu sirmgalvju atceras laikus, kad latviešu valodu savā zemē bija dzirdējuši tik reti, ka leivi smejoties tieši to sauca par „zirgu valodu”. Būtībā leivi bija spiesti apgūt latviešu valodu, jo bija kauns, ka tos nomelno savas īpatnējās un latviešiem nepazīstamās valodas dēļ, tādēļ vairākums leivu pakļāvās latviešu spiedienam un latviskojās.[4]

Nīluss secina, ka skola un baznīca latviešu valodā, jauktās laulības, kā arī tautiskās sajūtas un zināšanu trūkums — tas viss noveda pie šīs jau tā mazās tautas samazināšanās. Lielākā daļa leivu sāka sevi saukt par latviešiem, pat viņu identitātes kartēs sāka atzīmēt „latvietis”.[4]

Leivu ticība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc A. J. Šēgrēna datiem leivu ticība bija līdzīga igauņu reliģijai. Dievi bijuši daudzi un dažādi. Katram no dieviem tika sniegti upuri, piemēram, maize, gaļa u.c. Upurēšanas un lūgšanas vieta galvenokārt bija mežs. Vēlāk, kad jau bija baznīca, upurus nesa un novietoja arī pie baznīcas mūra. Tādā veidā tika kopā sajauktas vecā un jaunā ticība. Leivi uz ceļiem lūdzās gan baznīcā, gan mežā pie kokiem.[4]

Ilgu jo ilgu laiku tik sacīts, ka Senais Dievs jeb Pērkons dzīvo un savas dusmas dārdina mežā. Par Pērkona labo roku tika dēvēts Varavīksnes dievs, kas radīja dzeramo ūdeni no zemes. No Velna aizsargājās ar pīlādžkoka zariem, kas tika novietoti vāzē istabā. No pīlādžu zariem veidotus krustus nevarēja šķērsot neviens ļaunais gars — tas uzreiz izgaisa nebūtībā. Lauru zaru krusti aizsargāja pret zibeni.[4]

No Sosāres ciemata nākušais Peters Melets apgalvoja, ka galvenokārt viss tika lūgts kokiem. Maizi nesa uz mežu un novietoja uz akmens, kura aizmugurē bija novietots uz augšu vērsts krusts. Vissvētākie koki bija ozoli un priedes. Vēl leivu tauta ticēja laimescimdu spēkam. Laimescimdus ieguva sveču mēnesī (februārī) slepeni dodoties uz kaimiņa aitu klēti, kur vienai no aitām galvas rajonā nocirpa vilnu. No nocirptās vilnas adīja siltus un biezus cimdus. Ja šos cimdus valkāja medus stropu tīrīšanas laikā, tad tika garantēts, ka nākamā gada medus daudzums divkāršosies.[4]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Laimute Balode. «Vēlreiz par potenciālajiem somugrismiem (pēc Latvijas vietvārdu vārdnīca. Pilaci–Pracapole materiāliem)». Helsinku Universitāte, Slāvistikas un baltistikas katedra. Skatīts: 2014-08-21. Šajā vietvārdu sējumā ir arī vairāki cilmes ziņā somugriski apdzīvotu vietu nosaukumi (oikonīmi) un mikrotoponīmi. Tie ir gan seni lībiešu cilmes vārdi, gan derivāti no Vidzemes igauņu (tā saucamo leivu) valodas, gan Igaunijas pierobežas aizguvumi.
  2. 2,0 2,1 «Ilzenes vēsture». aluksne.lv. Skatīts: 2014-08-21. Viena no versijām stāsta, ka lībieši no Kurzemes, glābdamies no mēra uz Ilzeni nākuši pa Gauju un pēc tam pa Melnupi. (..) Līvu (leivu) valoda kā valoda sāka izzust 20.gs. vidū, sakarā ar ražošanas attīstību. Vēl līdz pat 20.gs. 60-tajiem gadiem Ilzenē bijuši līvu pēcteči, kas pratuši šo valodu: Būmanis Kārlis, Boks Antons, Pētersons Artūrs u.c., bet viņu vecvecāki līdz 20.gs. 20-tajiem gadiem sarunājušies tikai līvu valodā.[novecojusi saite]
  3. 3,0 3,1 Renāte Blumberga, Tapio Mäkeläinen, Karl Pajusalu (2013), Lībieši: vēsture, valoda un kultūra, Rīga: Līvõ Kultūr sidām, ISBN 978-9984-49-730-3
  4. 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 4,15 Valter Niilus. 1935. Leivu rahvas. Eesti Kirjandus, Nr. 8., 365.—381. lpp.
  5. Salme Nigol. 1955. Märkmeid matkalt Leivu keelesaarele. Emakeele Seltsi aastaraamat I. 149.-150. lpp.