Licīnijs
Licīnijs (latīņu: Valerius Licinianus Licinius; dzimis ap 250. gadu — miris 325. gadā) bija Romas imperators, kurš valdīja no 308. līdz 324. gadam. Vislabāk pazīstams kā Konstantīna Lielā sabiedrotais un līdzvaldnieks, kā arī kā viens no Milānas edikta līdzizdevējiem, kas 313. gadā piešķīra reliģisko brīvību visiem Romas impērijas iedzīvotājiem, īpaši kristiešiem.
Licīnijs un Konstantīns sākotnēji bija sabiedrotie, bet vēlāk attiecības starp viņiem pasliktinājās. 313. gadā viņi tikās Milānā, lai nostiprinātu savu politisko aliansi, kas noveda pie Milānas edikta izdošanas, kas legalizēja kristietību un garantēja reliģijas brīvību. Galu galā abu valdnieku ambīcijas noveda pie vairākiem kariem. Konstantīns, kurš valdīja Rietumromas impērijā, guva virsroku pār Licīniju, kurš kontrolēja Austrumromas daļas.
324. gadā Konstantīns sakāva Licīniju kaujās pie Adrianopoles, Hellesponta un Hrizopoles. Pēc sakāves Licīnijs atteicās no troņa un tika izsūtīts trimdā, bet 325. gadā viņš, iespējams, politisku apsvērumu dēļ, tika sodīts ar nāvi.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Licīnijs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Valērijs Severs |
Romas imperators Tetrarhijas periodā 308—324 vienlaicīgi ar Konstanciju Hloru, Konstantīnu I, Galēriju un Maksimīnu |
Pēctecis: Konstantīns I |
|