Lielhercogiste

Lielhercogiste ir Eiropā lietots termins, lai apzīmētu monarhiju, kurā valdnieks ir lielhercogs. Parasti šo titulu izmantoja valdnieki, kas dažādu iemeslu dēļ nevarēja kļūt par karaļiem. Izņemot Lietuvas lielhercogisti, termins ļoti reti izmantots līdz 1806. gadam, kad beidza pastāvēt Svētā Romas impērija. Tā kā sākotnēji nozīmīgais hercoga tituls tika piešķirts aizvien mazāku teritoriju un pilsētu valdniekiem, radās nepieciešamība pēc ietekmīgāka titula. Rietumeiropā lielhercoga titulu pirmo reizi 1569. gadā izmantoja Toskānas lielhercogs.

Daudzas 19. gadsimta lielhercogistes radīja Napoleons I, lai franču iekarotajās teritorijās radītu sev paklausīgus vasaļu režīmus, kā balvu valdniekiem piešķirot lielhercoga titulu. Pēc viņa sakāves dažas no lielhercogistēm vācu zemēs turpināja pastāvēt. Mūsdienās Luksemburgas lielhercogiste ir pēdējā šāda valsts pasaulē.