Svētā Romas impērija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sacrum Romanum Imperium
Heiliges Römisches Reich
HRR 10Jh.jpg
Vācu nācijas svētā Romas impērija 10. gadsimtā.
Oficiālās valodas latīņu, vācu un vairākas citas
Baznīca Romas Katoļu, luterāņu, kalvinistu
Galvaspilsētas nebija
Valsts galva Imperators
Pastāvēja 8431806

Svētā Romas impērija, pēc 1512. gada — Vācu nācijas svētā Romas impērija (latīņu: Sacrum Imperium Romanum Nationis Teutonicae, vācu: Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation), bija federatīvs veidojums Eiropā laikā no 962. gada līdz 1806. gadam.

Svēto Romas impēriju 962. gadā nodibināja Otons I Lielais (Otto I der Große, 912.—973.), kronējoties kā imperators (lat. imperator Romanorum et Francorum) un postulējot savu valsti kā antīkās Romas impērijas un Kārļa Lielā impērijas tiesību un teritoriju mantinieci. Kaut arī valsts reālais centrs atradās vācu zemēs, juridiski galvaspilsēta bija Roma, kurā kronējās visi impērijas valdnieki līdz pat 16. gadsimtam. Otons II Rudais (Otto II, 973.—983.) sāka sevi dēvēt par Romas imperatoru (latīņu: imperator augustus Romanorum).

No 1207. gada līdz 1225. gadam Svētās Romas impērijas sastāvā ietilpa arī Livonijas bīskapija, pēc tam Romas pāvests Honorijs III bullā Ecclesia Romana apsolīja Livonijas un Prūsijas zemju jaunkristītajiem iedzīvotājiem neatkarību no laicīgajiem valdniekiem un tiešu Romas pāvesta aizsardzību. Politiski tas nozīmēja arī neatkarību no Svētās Romas impērijas ķeizariem līdz 1526. gadam, kad Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Livonijas valstis 1562. gadā zaudēja politisko saistību ar impēriju un nokļuva Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā.

Nosaukums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākot ar 1034. gadu valsti dokumentos sāka dēvēt par "Romas impēriju", bet sākot ar 1157. gadu nosaukumam klāt nāca "svētā" (latīņu: Sacrum), Frīdriha I Barbarosas (Friedrich I Barbarossa, 1122.—1190.) laikā. Sākot ar 1254. gadu impēriju latīniski sāka dēvēt Sacrum Romanum Imperium, bet tā vāciskais ekvivalents Heiliges Römisches Reich parādījās vēlāk, imperatora Kārļa IV (1316—1378) valdīšanas laikā. Sākot ar 16 gadsimtu, kad lielākā daļa nevācu zemju impērija bija zaudējusi, un sāka asociēties ar vācu zemēm, dokumentos pa laikam parādījās norāde par "vācu nāciju". 1512. gadā imperators Maksimilians I Habsburgs, uzstājoties Reihstāgā, pirmo reizi lietoja apzīmējumu Vācu nācijas svētā Romas impērija (vācu: Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation).

Svēto Romas impēriju Krievijas caristes diplomātijas dokumentos vēl 18 gadsimta sākumā dēvēja par "Cēzariju" (krievu: Цесария). 1806. gada Franča Jozefa II (Franz II Joseph Karl, 1768. — 1835.) manifestā par impērijas likvidēšanu tā tiek dēvēta par "Vācu impēriju" (vācu: Deutsches Reich). 19. gadsimtā, kad izveidojās Vācijas impērija un Austroungārijas impērija, to vāciski rakstītajos dokumentos sāk dēvēt par "Veco impēriju". 20. gadsimtā nacistiskajā Vācijā to dažkārt dēvēja par "Pirmo reihu". Mūsdienās vēstures literatūrā lieto vienu apzīmējumu: Vācu nācijas svētā Romas impērija.

Impērija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu nācijas svētā Romas impērijas karogs no 13. līdz 14. gadsimtam.

No 15. gadsimta Svētā Romas impērija savā būtībā bija vācu zemju federācija, kurai nebija kopīgas visas valsts pārvaldes un tiesu sistēmas, vienoti nodokļi un karaspēks. Augstākais pārvaldes orgāns bija Reihstāgs, kurā sanāca kopā visi impērijas firsti, vēlēja imperatoru un lēma par svarīgākajiem impērijas jautājumiem. Savu zemju ietvaros firsti bija pilnīgi autonomi. Impērijas tiesa vairāk risināja federācijas zemju un to firstu savstarpējos konfliktus. Katrā impērijas zemē bija sava kārtu pārstāvniecība — landtāgi.

No 15 gs. vidus par imperatoriem konsekventi tika ievēlēti Austrijas Habsburgu dinastijas pārstāvji. Līdz ar Osmaņu impērijas spiedienu uz Centrāleiropu, Habsburgu dzimtas loma pieauga. Ungāru, čehu un austriešu zemes apvienojās Habsburgu vadībā, jo tikai tā varēja pretoties turku ekspansijai. No 16. līdz 18. gs. Habsburgi bija galvenā barjera pret osmaņu draudiem. Īpaši Habsburgu dinastijas spēks pieauga pēc tam, kad Habsburgi ieguva arī Spānijas troni un pēc 1526. gada iekļāva impērijā Čehiju un Ungāriju kā autonomijas ar vietējo pašpārvaldi.

Svētā Romas impērija 1630. gadā.

Trīsdesmitgadu karā Habsburgu vadītā koalīcija cieta sakāvi un Svētā Romas impērija bija visai amorfs veidojums, kam nebija centralizācijas un viendabīguma pazīmju. Nebija pat vienota valsts nosaukuma un tā laika dokumentos to dēvēja par „Habsburgu nama mantojamiem valdījumiem“. Tomēr tas nekavēja impērijai atgūties un turpināt visai agresīvu ārpolitiku. 1699. gadā pēc miera līguma ar Osmaņu impēriju Vācu nācijas svētā Romas impērija ieguva Horvātiju, daļu Slovēnijas kā arī Austrumungāriju un Transilvāniju. 1718. gadā pēc vēl viena miera līguma ar osmaņiem, impērija ieguva ievērojamu daļu Serbijas, daļu Valahijas un Slovēnijas kā arī Banatu un Ziemeļbosniju.

18 gadsimtā tās sastāvā bija lielākā daļa tagadējās Vācijas, Čehijas, Austrijas, Lihtenšteinas, Slovēnijas, Beļģijas un Luksemburgas, kā arī daļa no tagadējās Polijas un Nīderlandes. Pirms tam tās sastāvā bija visa Nīderlande, kā arī daļa no tagadējās Šveices, Francijas un Itālijas.

Iekšpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu nācijas svētā Romas impērijas karogs 15.—18. gs.

10. — 15. gs.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

10. — 15. gs.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

15. — 18. gs.[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu nācijas svētā Romas impērijas ģerbonis 1605. g. — Habsburgu dinastija

1713. gadā imperators Kārlis VI izdeva t.s. pragmatisko sankciju, kas pavēra ceļu Austrijas troņa mantošanai arī sieviešu kārtas pecnācējiem. Tomēr "pragmatiskajā sankcijā" visas nianses nebija paredzētas (kā arī citu valstu akcepts), kas ļāva 1740. gadā Prūsijas karalim Fridriham II pretendēt uz Silēziju. Sākās t.s. karš par Austrijas mantojumu, kurā galvenās impērijas valstis- Habsburgu monarhija un Prūsijas karaliste karoja pretējās pusēs. Šis karš aizsāka Austrijas un Prūsijas sacensību par vadošo lomu impērijā. Kaut arī 1748. gada Āhenas miera līgums akceptēja "Pragmatisko sankciju", Austrijai nācās šķirties no Silēzijas lielākās daļas (pārējo Silēziju Prūsija sagrāba pēc Septiņgadu kara). Neveiksmes abos šajos karos bija dabiskas feodāli dzimtbūtnieciskai un ekonomiski atpalikušai valstij, kāda tai laikā bija Austrija. Militārās sakāves padziļināja valsts iekšējo ekonomisko krīzi un pārmaiņu nepieciešamība kļuva acīmredzama.

Svētā Romas impērija 1789. gadā. Galvenās valstis impērijā ir Habsburgu monarhija (DA) un Prūsijas karaliste (ZA)

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Svētā Romas impērija