Svētā Romas impērija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Imperium Romanum Sacrum
Heiliges Römisches Reich
Svētā Romas impērija
Karl der Große 800.jpg
 
Ludwig der Deutsche.jpg
962 – 1806
Flag Coat of arms
Imperatora karogs Ģerbonis
Location of Svētās Romas impērijas
Svētā Romas impērija ap 1600. gadu, kopā ar mūsdienu robežām.
Pārvaldes centrs nebija
Valoda(s) latīņu, vācu un vairākas citas
Reliģija Romas Katoļu, luterāņu, kalvinistu
Valdība Vēlēta monarhija
Vēsturiskais laikmets Viduslaiki
 - Otons I tiek kronēts par Romas imperatoru 962. gada 2. februārī
 - Francis II atsakās no troņa 1806. gada 6. augustā
Priekšteces:
Pēcteces:
Karl der Große 800.jpg Vidusfranku valsts
Ludwig der Deutsche.jpg Austrumfranku valsts
Reinas konfederācija Blank.png
Austrijas impērija Flag of the Habsburg Monarchy.svg
Prūsijas karaliste Flag of the Kingdom of Prussia (1803-1892).svg
Bavārijas karaliste Flag of Bavaria (striped).svg
Saksijas karaliste Flagge Königreich Sachsen (1815-1918).svg
Holšteinas hercogiste Holstein Arms.svg
Oldenburgas hercogiste Civil flag of Oldenburg.svg
Hamburgas brīvpilsēta Flag of Hamburg.svg
Reisas—Greicas firstiste Flagge Fürstentum Reuß ältere Linie.svg
Mēklenburgas—Šverīnas hercogiste Mecklenburg Landesflagge zur See Kaiserreich.svg
Zviedru Pomerānija Naval Ensign of Sweden.svg
Hesenes elektorāts Flag of Hesse.svg

Svētā Romas impērija, pēc 1512. gada — Vācu nācijas svētā Romas impērija (latīņu: Sacrum Imperium Romanum Nationis Teutonicae, vācu: Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation), bija feodāli federatīvs valstisks veidojums Eiropā laikā no 962. gada līdz 1806. gadam. Impērijas teritorija aptvēra galvenokārt vācu apdzīvotās zemes, Bohēmiju, Nīderlandi un Itālijas ziemeļu daļu. Impērija uzskatīja sevi par Romas impērijas un Kārļa Lielā impērijas mantinieci. Lai arī daži vēsturnieki par impērijas sākumu uzskata Kārļa Lielā kronēšanu 800. gadā, laikā līdz Otona I kronēšanai Romas imperatora titulam bija aizvien mazāka nozīme, un pēc 924. gada to nepiešķīra vispār.

Valsts forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no radniecīgās Rietumfranku valsts, kas Kapetingu dinastijas vadībā vairāku gadsimtu laikā pārvarēja feodālo sadrumstalotību un izveidoja spēcīgu Francijas karalisti, uz Austrumfranku valsts un Vidusfranku valsts bāzes radītā impērija neizveidojās par vienotu valsti, kurā imperatora dinastijai piederētu neaptrīdama vara un iedzīvotāju lojalitāte.

Impērija visu savu pastāvēšanas laiku saglabāja seno franku un ģermāņu vēlēto valdnieku tradīciju. Pirmo dinastiju valdnieku varu nepārtraukti apdraudēja lielāko cilts hercogistu valdnieku dumpji un Itālijas sadrumstalotība. Otonu un Saliešu imperatoru centieni nostabilizēt situāciju Romā, ieceļot sev lojālus pāvestus, beidzās ar Romas pāvesta varas pieaugumu un investitūras strīdu, kurā garīgā vara uzvarēja laicīgo varu un spēcīga imperatora vara sabruka. Luksemburgu dinastijas varas laikā kūrfirstiem oficiāli tika piešķirts pusautonoms stāvoklis. Imperatoru varu turpmāk noteica viņu pašu dinastijas īpašumā esošo zemju spēks. Trīsdesmit gadu kara rezultātā Habsburgu imperatoru vara samazinājās vēl vairāk.

Kaut arī impērijas reālais centrs atradās vācu zemēs, imperatoru kronēšana notika Romā, kur pāvests kronēja imperatorus līdz pat 16. gadsimtam.

Kronēšana par imperatoru nebūt nebija obligāta, lai valdītu impērijā. Liekākā daļa ievēlēto karaļu tika kronēti ilgi pēc nākšanas pie varas, un daudzi netika kronēti vispār. Laikā no 1245. līdz 1415. gadam kronēti imperatori valdīja tikai 25 gadus.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Impērijas kodols, Vācijas karaliste ar pakļautajām zemēm, 1004
Paplašinātās robežas 1032. gadā.
Impērijas robežu izmaiņas, 962-1806

Pāreju no Austrumfranku valsts uz Vācijas karalisti, ko iesāk jau Heinrihs I Putnuķērājs, pabeidz viņa dēls, Otons I Lielais. 936. gadā viņu kronē par Vācijas karali, pēc ilgstošiem kariem ar visiem kaimiņiem, 951. gadā Otons I sāk iebrukumu Itālijas ziemeļos. Viņš apprec Itālijas karaļa Lotāra II jauno atraitni Burgundijas Adelaidi, un 10. oktobrī ar Langobardu Dzelzs kroni tiek kronēts par Itālijas karali, taču nespēj pilnībā pakļaut dumpīgo Berengaru II, kas ir pēdējais 800. gadā atjaunotā Romiešu imperatora titula saņēmēja, Berengara I dēls. Otons I ieceļ Berengaru II par Itālijas karali un savu vasali. 960. gadā pāvests aicina Otonu atgriezties Itālijā, ieviest kārtību un apsola kronēt viņu par imperatoru.

Otons I bija saksis, taču nākot pie varas Austrumfranku valstī, ģērbās franku drēbēs un turpināja franku imperiālo tradīciju attiecībā pret Itāliju, Romu un imperatora institūciju. Viņa uzvara pār maģāriem 955. gadā nostiprināja uzskatu, ka viņš ir Dieva izredzēts un piemērots imperatora kandidāts. Pāvests viņu izvēlējās kā spēcīgāko imperatora kandidātu post-Karolingu telpā, līdzīgi kā Bizantijas novājināšanās rezultātā pāvests savulaik bija izvēlējies spēcīgāko Kārli Lielo. Pēc tam, kad Otons sakauj Berengara armiju, 962. gada 31. janvārī viņš sasniedz Romu un trīs dienas vēlāk kopā ar sievu Adelaidi tiek kronēts par romiešu un franku imperatoru. (lat. imperator Romanorum et Francorum) Otona I kronēšana, kā arī Vācijas karalistes un Itālijas karalistes ilgstoša apvienošana vienās rokās uzskatāma par Svētās Romas impērijas sākumu.

Oto II sāka sevi dēvēt par Romas imperatoru (latīņu: imperator augustus Romanorum). Saikni ar seno Romas impēriju visspilgtāk izpauda Oto III zīmogs ar uzrakstu Renovato imperii Romanorum.

Latvijas teritorijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1207. gada līdz 1225. gadam Svētās Romas impērijas sastāvā ietilpa arī Livonijas bīskapija, pēc tam Romas pāvests Honorijs III bullā Ecclesia Romana apsolīja Livonijas un Prūsijas zemju jaunkristītajiem iedzīvotājiem neatkarību no laicīgajiem valdniekiem un tiešu Romas pāvesta aizsardzību. Politiski tas nozīmēja arī neatkarību no Svētās Romas impērijas ķeizariem līdz 1526. gadam, kad Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Livonijas valstis 1562. gadā zaudēja politisko saistību ar impēriju un nokļuva Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzīgi impērijas neskaidrajai politiskajai formai, neskaidrs bija arī tās nosaukums. Impērijai nebija oficiāla nosaukuma. Sacrum Romanum Imperium pirmo reizi rakstos lietots 1180, un biežāk pēc 1254, taču nekad kā vienīgais vai oficiālais nosaukums. Taču šie trīs vārdi vismaz pirmajos gadsimtos definēja imperatoru politikas mērķus. Imperators valdīja kopā ar baznīcu; viņam bija jāaizsargā (un ja nepieciešams, jākontrolē) Romas pāvests; viņam jāveicina kristietības izplatīšanās pasaulē; un tādējādi viņa varai bija pārrobežu ambīcijas. Taču, atšķirībā no Romas impērijas, imperators vairs nebija dievs, un varas dalījums starp laicīgo un garīgo varu nebija skaidrs.

Sākot ar 1034. gadu, Otona I izveidoto valsti dokumentos sāk saukt par "Romas impēriju", bet no 1157. gada dokumentos lietots "Svētā impērija" (latīņu: Sacrum imperium), kas izskaidrojams ar Hohenštaufenu imperatora Frīdriha I Barbarosas vēlmi kontrolēt Itāliju, Romas pāvestu un atjaunot vienotu impēriju.

1254. gadā pirmoreiz lietots latīņu nosaukums Sacrum Romanum Imperium, bet tā vāciskais ekvivalents Heiliges Römisches Reich parādījās vēlāk, imperatora Kārļa IV (1316—1378) valdīšanas laikā.

Tā kā impērija bija zaudējusi varu pār Itāliju un Burgundiju, 1474. gadā dokumentos pirmo reizi parādās nosaukums "Vācu nācijas svētā Romas impērija", (vācu: Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation, latīņu: Imperium Romanum Sacrum Nationis Germanicæ). Tas oficiāli izskan 1512. gada impērijas reihstāgā Ķelnē, kad savā runā to izmanto imperators Maksimiliāns I Habsburgs. Taču arī turpmākajos gadsimtos impērijai nav oficiāla nosaukuma.

Franču apgaismības rakstnieks Voltērs izsmejoši rakstīja, ka grupējums, kas sevi dēvē par Svēto Romas impēriju, nav ne svēts, ne romiešu un galīgi ne impērija.

Krievijas caristes dokumentos Svēto Romas impēriju vēl 18. gadsimta sākumā dēvēja par "Cēzariju" (krievu: Цесария).

1806. gadā imperatora Franča II manifestā par impērijas likvidēšanu tā tiek dēvēta par "Vācu impēriju" (vācu: Deutsches Reich).

19. gadsimtā, kad izveidojās Austrijas impērija, Austroungārijas impērija un Vācijas impērija, to vācu dokumentos sāk dēvēt par "Veco impēriju" (Altreich). Nacistiskajā Vācijā senā impērija tika saukta par Pirmo reihu, kam sekojis Otrais reihs (Vācijas impērija) un nacistu Trešais reihs.

Mūsdienās vēstures literatūrā lieto "Vācu nācijas svētā Romas impērija".

Imperatora vēlēšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kūrfirsts
Septiņi elektori imperatoria Heinriha VII vēlēšanās. Identificēti ar saviem ģerboņiem.

Pēc Kārļa Lielā nāves franku impērija sadalījās vairākās nestabilās valstīs, kurās pastāvēja vēlēta karaļa institūcija. Austrumfranku valsts valdnieki pārņem pretenzijas uz Romas imperatora kroni un vēl vairākus gadsimtus par to notiek reģionālo dinastiju cīņas.

Atšķirībā no Francijas, kur sākotnēji ļoti vājie karaļi no nelielas teritorijas lēnām izveidoja centralizētu valsti, vācu valdnieki uzreiz uzņēmās atbildību par impēriju, kuru tie nebija spējīgi noturēt kopā. Kad jaunievēlētais Romiešu vai Vācijas karalis bija nostiprinājis savu varu vācu cilts hercogistēs (šis process varēja aizņemt vairākus gadus), vai pārvarējis iebrukumus no austrumiem, viņš devās uz Romu kronēties par imperatoru (Romzug). Pārāk ilga aizkavēšanās Itālijā parasti noveda pie jauna augstmaņu dumpja Vācijā, bet Itālijas kontrole pieprasīja atkārtotus karagājienus. Šis cikls izbeidzās tikai pēc Itālijas zaudēšanas un Habsburgu nākšanas pie varas.

Lai kļūtu par imperatoru, kandidātam bija nepieciešams kūrfirstu vairākuma atbalsts. Saskaņā ar 1356. gada Zelta Bullu, elektoru statuss bija Maincas arhibīskapam, Trīres arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Bohēmijas karalim, Reinas pfalcgrāfam (arī - Kūrpfalca), Saksijas hercogam un Brandenburgas markgrāfam.

Sākotnēji vēlēšanas sasauca Maincas arhibīskaps mēneša laikā pēc iepriekšējā imperatora nāves. Līdz jauna imperatora ievēlēšanai imperatora funkcijas pildīja divi imperiālie vikāri - Saksijas kūrfirsts pārvaldīja zemes, kurās darbojās sakšu likumi (Saksija, Vestfāle, Hannovere un Vācijas ziemeļi) bet Reinas pfalcgrāfs pārvaldīja Frankoniju, Švābiju, Reinas zemes un Vācijas dienvidus. Vitelsbahu dinastijas pārstāvji, Reinas pfalcgrāfs un Bavārijas kūrfirsts 17. un 18. gadsimtā konfliktēja par iespēju kļūt par imperiālo vikāru.

Vēlēšanas notika dažādās pilsētās un elektori varēja balsot par jebkuru kandidātu, arī par sevi. 10. un 11. gadsimtā vēlēšanas parasti bija formālas, apstiprinot Otonu dinastijas un Saliešu dinastijas troņmantinieku. Sākot ar 1125. gada Lotāra III vēlēšanām vēlēšanās sāka uzvarēt arī citu dinastiju pārstāvji, līdz 15. gadsimtā imperatora tituls nonāca pilnīgā Habsburgu dinastijas kontrolē.

Cīņas par troni izraisīja vairākus nopietnus pilsoņu karu periodus, nopietnākie no kuriem notika 1077.- 1106., 1198.-1214. un 1314.-1325. gados. Līdz ar Hohenštaufenu dinastijas beigām 1250. gada, beidzas impērijas varenības pirmie gadsimti.[2]

Arhibīskapi pārstāvēja trīs spēcīgākos kristietības centrus, kamēr par četrām valdnieku vietām notika asas cīņas. Reinas pfalcgrāfs pārstāvēja Frankoniju, pēc tās pēdējā hercoga nāves 1039. gadā. Brandenburgas markgrāfs sāka pārstāvēt Švābiju pēc tam, kad 1268. gadā ar nāvi tika sodīts tās pēdējais hercogs un hercogiste sadalīta. Saksijas hercogistes teritorija laika gaitā samazinājās, taču saglabāja prestižu. Bavāriju un Reinas pfalcu sākotnēji pārstāvēja viens cilvēks, taču 1253. gadā tika izveidotas divas elektoru vietas, kuras ieņēma bavāru Vitelsbahu dinastijas pārstāvji, kam asi pretojās pārējie elektori, kam nebija pieņemama vienas dinastijas varas palielināšanās. Arī Bohēmijas karaļa klātbūtni sākotnēji centās apstrīdēt uz tā pamata, ka viņš pārstāv nevācu zemes.

Speciāla augstmaņu sapulce, kas ievēl nākamo imperatoru tiek pieminēta 1125., 1152., 1198. gados. Vēlēšanās piedalās ietekmīgākie baznīcas bīskapi un galveno vācu tautību - franku, švābu, sakšu un bavāru valdnieki. Frankonijas, Švābijas, Saksijas un Bavārijas hercogi ir pietiekoši spēcīgi, lai regulāri saceltos pret imperatoriem un paši pretendētu uz imperatora troni. Sākotnēji elektori ievēlēja Romiešu karali, kas bija pēdējais solis pirms kronēšanas Romā par Svētās Romas impērijas imperatoru. Tā kā jaunievēlētajiem vācu imperatoriem bieži radās konflikti ar pāvestiem, kas atteicās tos kronēt, 1338. gadā tika nolemts, ka par imperatoru var kļūt uzreiz pēc elektoru vairākuma balsojuma, negaidot Romas pāvesta piekrišanu un kronēšanu. Kārlis V bija pēdējais kronētais imperators. No 1440. gada vēlēšanas kļuva aizvien formālākas, jo par imperatoriem automātiski tika ievēlēti Habsburgu dinastijas pārstāvji. Vienīgais izņēmums bija imperators Kārlis VII (1742-1745).

Impērijas varenības gadsimti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Impērija Hohenštaufenu dinastijas laikā un Sicīlijas karaliste.

Jaunie vācu imperatori kontrolē gan laicīgo, gan garīgo sfēru. 963. gadā Otons I gāž pāvestu Jāni XII un panāk pāvesta Leo VIII ievēlēšanu. Oto II apprec Bizantijas impērijas princesi Teofanu, taču mirst jauns, troni atstājos trīs gadus vecajam dēlam Otonam III. 996. gada 3. maijā Otons III panāk sava brālēna Gregorija V ievēlēšanu par pāvestu, un 21. maijā jaunais pāvests savu radinieku kronē par imperatoru. Šī rīcība izraisa Romas augstmaņu sacelšanos un antipāvesta Jāņa XVI ievēlēšanu, kas beidzas ar imperatora armijas ieiešanu Romā un antipāvesta fizisku sakropļošanu. Pēc Heinriha II nāves beidzas Otonu dinastija un par imperatoru tiek ievēlēts Saliešu dinastijas pārstāvis Konrāds II. Viņa varas laikā impēriju veido četras karalistes - Vācijas karaliste, Itālijas karaliste, Bohēmijas karaliste un Burgundijas karaliste.

Imperatoram Heinriha IV sākas nopietns konflikts ar pāvestu par tiesībām iecelt baznīcas augstmaņus - investitūras strīds. Pāvests imperatoru izslēdz no baznīcas un 1077. gadā imperators dodas pie pie pāvesta lūgt piedošanu. Konflikti starp pāvestiem un imperatoriem turpinās arī vēlāk, kā rezultātā imperatora vara pavājinās. Pēc Heinriha V nāves 1125. gadā impērijas elektori neturpina Saliešu dinastiju, bet ievēl Saksijas hercogu Lotāru. Šādi sākas gandrīz gadsimtu ilga cīņa starp Hohenštaufenu un Velfu dinastijām par varu impērijā.

Hohenštaufenu varas laikā sāk veidoties bruņinieku šķira, jauns likumdošanas kodekss, kā arī sākas jaunu pilsētu dibināšana, process, kas bija apstājies līdz ar Romas impērijas sabrukumu. Mūsdienās zināmākais Hohenštaufenu dinastijas imperators ir 1155. gadā kronētais Frīdrihs I Barbarosa, kurš 1158. gadā, atsaucoties uz imperatora Justiniāna I likumu kodeksu, pasludināja imperatora tiesības kontrolēt ceļus, noteikts nodokļus, veikt monētu kalšanu, iekasēt soda naudas un iecelt ierēdņus. Frīdriha I centieni nostiprināt imperatora varu izraisīja aizvien asākus konfliktus ar pāvestu un Itālijas pilsētām, kas sāka karot par savu neatkarību un pilsētvalstu izveidošanu.

1198. gadā Bohēmijas kņazs Otokārs I no imperatora panāk Bohēmijas stāvokļa paaugstināšanu līdz karalistei. Šis stāvoklis tiek nostiprināts 1212. gadā, kad Bohēmijas karali ieceļ par impērijas elektoru.

Frīdriha I mantinieka Heinriha VI laikā impērijai izdodas pakļaut arī Sicīlijas karalisti un sasniegt savu maksimālo teritoriju. Pēc viņa nāves sākas vairāku pretendentu cīņa par varu un konflikti ar pāvestu Inocentu III. Imperators Frīdrihs II Hohenštaufens koncentrējas uz savas varas nostiprināšanu Itālijā un Sicīlijas karalistē, piešķirot aizvien lielākas brīvības vācu augstmaņiem. Imperatora konflikts ar pāvestu Gregoru IX par varu Itālijā, kā arī krusta kariem Svētajā zemē, noved pie militāra konflikta un imperatora izslēgšanas no baznīcas. Par spīti tam, imperatoram 1228. gadā izdodas atkal iekarot Jeruzālemi. Frīdrihs II gandrīz visu valdīšanas laiku pavada Itālijā, Vāciju atstājot augstmaņu rokās. Lai nodrošinātu sava dēla ievēlēšanu par Vācijas karali, 1220. gadā viņš bīskapiem piešķirt tiesības kalt monētas, ievākt nodokļus, celt pilsētu nocietinājumus un tiesāt tiesu. 1231. arī laicīgajiem augstmaņiem tiek piešķirtas līdzīgas tiesības, kā arī tiesības apstrīdēt imperatora likumus. Ar šīm privilēģijām Frīdrihs cerēja uzlabot Vācijas administrāciju, pašam atrodoties Itālijā, taču ilgtermiņā tas pavēra ceļu imperatora varas pavājināšanai.

Problēmas ar pāvestiem Itālijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no Austrumromas impērijas (Bizantijas), kur romiešu imperiālā administrācija turpināja pastāvēt un kontrolēt baznīcu, nestabilitāte rietumos šo laicīgās varas kontroli pār baznīcu bija sarāvusi, tāpēc Romas pāvesta institūcija attīstījās neatkarīgi, un nestabilajā langobardu karalistē ieguva varu Romā un teritorijās ap to. 824. gadā Lotārs I noteica, ka pāvestu ievēl Romas garīdznieki un draudzes locekļi un to apstiprina imperators.

Jau pavisam drīz pēc 962. gada kronēšanas sākās konflikts starp pāvestu un imperatoru. Pāvests Jānis XII vēlējās aizstāvi, nevis kungu, kamēr imperators vēlējās paklausīgu pāvestu. Otons I atgriezās Itālijā, sasauca sinodi, kas gāza Jāni XII un 963. gada decembrī ievēlēja Leonu VIII. Tiklīdz Otons 964. gada janvārī pameta Romu, romieši sadumpojās un atjaunoja pāvestu Jāni XII, kas atkal bija jāgāž ar militāru spēku. Sākās pāvestu un anti-pāvestu laiks, kad Roma un imperators atbalstīja sev izdevīgos kandidātus. Heinriha II kronēšana Pāvijā 1002. gadā izraisīja nemierus, kurus apspiežot imperatora armija nodedzināja pilsētu.[3]

Papildus vietējo iedzīvotāju pretestībai un konfliktiem ar Romas augstmaņiem, atrašanās Itālijā bija kaitīga veselībai. Romas apkārtnē plosījās malārija, kuras rezultātā 964. gadā mira daļa Otona I armijas. No malārijas mira Oto II un Oto III, kamēr Konrāds II malārijas epidēmijas dēļ 1038. gadā zaudēja sievu un daļu armijas.

11. gadsimtā baznīcā sākās kustība, kuras mērķis bija nostiprināt pāvesta neatkarību, un pāvesta Leo IX laikā izveidojās Romas kūrija. 1059. gadā tika pieņemti noteikumi, ka pāvestu turpmāk ievēlēs septiņi kardināli, tādējādi samazinot imperatora iejaukšanās iespējas. Tai pašā 1059. gadā pāvests Nikolajs II nodibināja aliansi ar Itālijas dienvidus iekarot sākušajiem normāņu bruņiniekiem. Normāņi nodrošināja pāvestam militāru aizsardzību konfliktos ar imperatoru. 1073. gadā par pāvestu ievēlēja Gregoru VII kura laikā notiek nežēlīga cīņa ar imperatoru, investitūras strīds, kura laikā pāvests imperatoru divas reizes izslēdz no baznīcas.[4]

11. gadsimtā sākušos pāvesta varas nostiprināšanos veicināja arī 1095. gadā ieviestais baznīcas nodoklis, kura mērķis bija finansēt krusta karus. Pāvesta institūcija Romā bija kļuvusi par aristokrātu ģimeņu mantojamu amatu. 1149. un 1154. gadā Romas senāta pārstāvji piedāvāja imperatora kroni Hohenštaufeniem, kas no tā atteicās, jo deva priekšroku pāvesta pasniegtam kronim. Romas iedzīvotājos tas izraisīja tādu sašutumu, ka Frederika Barbarosas armija nācās apspiest romiešu nemierus 1055. gada imperiālās kronēšanas laikā. 1131. gadā nākamais imperators Lotārs III jau ir spiests demonstrēt savu pakļaušanos, vedot zirgu, uz kura jāj pāvests.

Imperatora varas ambīcijas atjaunojas līdz ar Hohenštaufenu dinastijas imperatora Konrāda III nākšanu pie varas 1138. gadā. Pāvesti sāk pārņemt imperatora ceremoniālo stilu, un titulu “Kristus vikārs”, kuru sākotnēji izmantoja Saliešu dinastijas imperatori. Pāvesti sāka izvirzīt pretenzijas uz teritorijām Toskānā, bet kārtību nodrošināja 1231. gadā nodibinātā inkvizīcija, kurai 1252. gadā piešķīra tiesības spīdzināt aizturētos.[5]

Dinastiju varas pieaugums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā starp 1250. un 1273. gadu notiek vairāku pretendentu cīņa par varu un impērijā nav vispārēji atzīta imperatora. Šis stāvoklis beidzas tikai līdz ar Habsburgu pārstāvja, Rūdolfa I ievēlēšanu. Rūdolfs savā varā iegūst Austrijas un Štīrijas hercogistes, kas kļūt par Habsburgu varas centru turpmākos 600 gadus.

Lielo dinastiju cīņu laikā bija samazinājušies imperatoram piederošie zemes īpašumi. Tie bija izdalīti augstmaņiem, lai nodrošinātu viņu lojalitāti, taču rezultātā tikai vairoja to neatkarību no imperatora. Lai stiprinātu savu varu, Luksemburgu dinastijas valdnieki palielināja savai dinastijai piederošās teritorijas, un 1306. gadā kļuva arī par Bohēmijas karalistes un 1386. gadā arī par Ungārijas Karalistes karaļiem. Arī Habsburgu dinastijas imperatoru spēks balstījās viņu personīgajā valdījumā esošajās zemēs, daudzas no kurām atradās ārpus impērijas robežām.[6]

Biežās dinastiju maiņas imperatora tronī noved pie dinastisko zemju konsolidācijas, lai izmantotu tās par varas bāzi. Ja sākotnēji imperatora ienākumi balstījās uz impērijas īpašumā esošajām zemēm (Reichsgut) un Impērijas pilsētām, tad no 13. gs. šīs zemes aizvien biežāk tiek pārdotas vai piešķirtas augstmaņiem. Imperatori aizvien vairāk sāk paļauties uz ienākumiem no savas dinastijas īpašumā esošajām zemēm (Hausmacht). Viņi izmanto savu varu, lai tās palielinātu un apvienotu, tādējādi tikai veicinot impērijas vājināšanos par labi lielajiem augstmaņiem. Habsburgu imperators Rūdolfs I nostiprina savas dinastijas varu Austrijā un Štīrijā. Vitelsbahu imperators Ludvigs IV palielināja Bavārijas ietekmi, bet Luksemburgu dinastijas pārstāvis Kārlis IV balstījās uz Bohēmijas karalistes zemēm.

1356. gada impērijas parlamenta un imperatora Kārļa IV izstrādātā Zelta Bulla definē elektoru stāvokli un imperatora ievēlēšanas kārtību, lai novērstu vairāku pretendentu cīņu par kroni. Imperatora ievēlēšanai turpmāk nav nepieciešams visu septiņu elektoru atbalsts, bet pietiek ar vairākumu - četrām balsīm. Elektora, kūrfirsta tituls kļūst mantojams, viņiem piešķir tiesības kalt monētas un pieņemt likumus savās zemēs.

Jau 13. gadsimtā paralēli feodālo augstmaņu varai sāk pieaugt tirgotāju un buržuāzijas ekonomiskā un politiskā vara. Gan Itālijā, gan Vācijā sāk veidoties jauni reģionu varas centri. Vēlīnajos viduslaikos strauju sāk veidoties pilsētas, pieaug to ekonomiskā un politiskā nozīme. Vēl 1200. gadā impērijā ir ap 50 pilsētām, liela daļa no kurām atrodas Itālijā, kamēr 1500. gadā pastāv jau 4000 pilsētas. Urbanizēto iedzīvotāju skaita pieaugums veicina tirdzniecības apjomus un naudas apriti sabiedrībā.[7]

14. gadsimta vidū impērijā plosījās Melnā nāve, mēra epidēmija kurā mira 1/3 iedzīvotāju. Mēra epidēmija ietekmēja ekonomisko attīstību – pieauga izdzīvojušo cilvēku darba vērtība un palielinājās iespējas piekļūt zemei.

Paralēli imperatora varas vājumam, sākās arī pāvesta varas vājums. 1419. gadā sākās reliģiskie husītu kari, kas apdraudēja pāvesta un imperatora varu. Pēc simts gadiem sākās Lutera iedvesmotā reformācija, kas aizsāka virkni reliģisku karu starp protestantiem un imperatoru, kas palika katoļu aizstāvis.

Francijas karalistes spēka pieaugums noved pie konfliktiem ar impēriju. 1477. gadā kaujā tiek nogalināts pēdējais Burgundijas hercogs un daļu teritorijas anektē Francija. 1494. gadā Francija iebrūk Itālijas ziemeļos, aizsākot karus, kas turpinās līdz 1559. gadam.

Reformēšanas mēģinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Impērijas reihstāga sapulce 1675. gadā
Impērijas apriņķi, 1560

Līdz ar augstmaņu un bīskapu autonomijas palielināšanos, sāk rasties nepieciešamība formalizēt viņu attiecības ar imperatoru. Impērijas augstmaņu sākotnējā sapulces forma - hoftāgs (Hoftag) - iznīkst, jo 15. gadsimta imperatori tajā piedalās aizvien retāk.

Impērijā sākās reformas kustība (no latīņu reformare, atjaunot formu), kuras mērķis bija atjaunot impērijas spēku un samazināt iekšējos konfliktus. Tika piedāvāts gan atjaunot imperatora absolūto varu, gan no elektoriem izveidot impērijas valdību. Imperators vēlējās spēcīgāku centrālo varu, kamēr mazo zemju valdnieki vēlējās kolektīvu vadības orgānu, kas uzklausītu arī viņu viedokļus. 1486. gadā impērijas augstmaņi piekrīt finansēt Frīdriha III karu pret Ungārijas Karalisti un atbalstīt viņa dēla mantošanas tiesības, ja imperators izveidos Impērijas reihstāgu.

Lai arī Frīdrihs III atteicās šo prasību izpildīt, to paveica viņa mantinieks, kurš 1495. gadā sasauca Vormsas reihstāgu, kas uzsāk impērijas nostiprināšanas reformu mēģinājumu. Lai arī imperators sākotnēji sasauca reihstāgu, lai risinātu jautājumus par kariem ar Osmaņu turkiem Balkānos un Francijas karaļa Šarla VIII iebrukumu Itālijā, tas izvērtās par impērijas reformu sākumu.

Imperators Maksimiliāns I Habsburgs sākumā lūdza ieviest impērijas nodokli un kareivju iesaukumu, kas palīdzētu cīņā pret frančiem, kas šajā laikā bija jau iekarojuši gandrīz visu Itāliju. Impērijas zemju valdnieki izmantoja šo krīzi, pieprasot, lai tiek izveidota vienota impērijas valdība, nodrošināts miers impērijas iekšienē, kā arī izveidotas vairākas citas imperiālās pārvaldes struktūras. Vienots nodoklis un tiesa nebija pieņemams vairākām valstīm; Šveices konfederācija pēc 1499. gada kara pilnībā izstājās no impērijas un nodoklis tika atcelts 1505. gadā.

1500. gada Augsburgas reihstāgā izveidotā impērijas valdība pastāvēja tikai līdz 1502. gadam un centieni to atjaunot beidzās 1531. gadā. Atkārtots reformas mēģinājums 1521. gada Vormsas reihstāgā arī cieta neveiksmi. Impērijas tiesa bija bēdīgi slavena ar lēmumu pieņemšanas ilgumu. Konkrētāka izmaiņa bija impērijas sadalījums imperiālajos apriņķos (vācu: Reihskreise), kuru mērķis bija uzlabot nodokļu ievākšanu un aizsardzību.

Habsburgu nostiprināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētā Romas impērija 1789. gadā. Galvenās valstis impērijā ir Habsburgu monarhija (DA) un Prūsijas karaliste (ZA)
Vācu nācijas svētā Romas impērijas ģerbonis 1605. g. — Habsburgu dinastija

No 15. gs. vidus par imperatoriem konsekventi tika ievēlēti Austrijas Habsburgu dinastijas pārstāvji. Līdz ar Osmaņu impērijas spiedienu uz Centrāleiropu, Habsburgu loma pieauga. Habsburgi apvienoja savas dzimtas zemes Austrijā, Bohēmijas čehu un Ungārijas Karalistes zemes cīņā pret turkiem. No 16. līdz 18. gs. Habsburgi bija galvenā barjera pret turku draudiem. Habsburgu dinastijas spēks Eiropā ievērojami pieauga pēc tam, kad Habsburgi ieguva arī Spānijas impērijas kroni.

Trīsdesmitgadu karā Habsburgu imperatora vadītā koalīcija cieta sakāvi un turpmāk Svētā Romas impērija bija visai amorfs veidojums, kam nebija centralizācijas un viendabīguma pazīmju. Aizvien vairāk sāka nodalīties vācisko impērijas valstu un multietniskās Habsburgu dinastijas intereses.

Habsburgu valdījumiem nebija vienota valsts nosaukuma un tā laika dokumentos to dēvēja par „Habsburgu nama mantojamiem valdījumiem“. 1699. gadā pēc miera līguma ar Osmaņu impēriju Habsburgi ieguva Horvātiju, daļu Slovēnijas kā arī Austrumungāriju un Transilvāniju. 1718. gadā pēc vēl viena miera līguma ar osmaņiem, impērija ieguva ievērojamu daļu Serbijas, daļu Valahijas un Slovēnijas kā arī Banātu un Ziemeļbosniju.

Vēl 18. gadsimtā impērijas sastāvā bija lielākā daļa tagadējās Vācijas, Čehijas, Austrijas, Lihtenšteinas, Slovēnijas, Beļģijas un Luksemburgas, kā arī daļa no tagadējās Polijas un Nīderlandes. Pirms tam tās sastāvā bija visa Nīderlande, kā arī daļa no tagadējās Šveices, Francijas un Itālijas.

Impērijas iekšējā un ārējā politika aizvien vairāk sasaistās ar Habsburgiem, un to sāk apstrīdēt citas vācu valstis.

1713. gadā imperators Kārlis VI izdeva t.s. pragmatisko sankciju, kas pavēra ceļu Austrijas troņa mantošanai arī sieviešu kārtas pecnācējiem. Tomēr "pragmatiskajā sankcijā" visas nianses nebija paredzētas (kā arī citu valstu akcepts), kas ļāva 1740. gadā Prūsijas karalim Fridriham II pretendēt uz Silēziju. Sākās t.s. karš par Austrijas mantojumu, kurā impērijas valstis - Habsburgu monarhija un Prūsijas karaliste karoja pretējās pusēs. Šis karš aizsāka Austrijas un Prūsijas sacensību par vadošo lomu topošajā Vācijā. Kaut arī 1748. gada Āhenas miera līgums akceptēja "Pragmatisko sankciju", Austrijai nācās šķirties no Silēzijas lielākās daļas (pārējo Silēziju Prūsija sagrāba pēc Septiņgadu kara). Neveiksmes abos šajos karos bija dabiskas feodāli dzimtbūtnieciskai un ekonomiski atpalikušai valstij, kāda tai laikā bija Austrija. Militārās sakāves padziļināja impērijas krīzi, kuru vācu valstis sāka uzskatīt par traucēkli savām ambīcijām.

Svētā Romas impērija savas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos bija vācu zemju federācija, kurai nebija kopīgas visas valsts pārvaldes un tiesu sistēmas, vienotu nodokļu un karaspēka. Augstākais pārvaldes orgāns bija impērijas reihstāgs, kurā sanāca kopā visi impērijas firsti, ievēlēja imperatoru un lēma par svarīgākajiem impērijas jautājumiem. Savu zemju ietvaros firsti bija pilnīgi autonomi. Impērijas tiesa vairāk risināja federācijas zemju un to firstu savstarpējos konfliktus. Katrā impērijas zemē bija sava kārtu pārstāvniecība — landtāgi. Imperatoru iespējas panākt savu gribu bija pilnībā atkarīgas no viņu militārā spēka.

Pastāvēšanas beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reinas konfederācija, 1812

Drīz pēc Franču revolūcijas, sākās kari starp revolucionāro republiku un pārējām Eiropas valstīm. Napoleona vadībā frančiem izdevās gūt vairākas uzvaras pret Austrijas vadīto koalīciju. 1801. gadā Napoleons izlēma anektēt visas vācu zemes uz rietumiem no Reinas upes. Bez īpašumiem palikušajiem vācu valdniekiem tika piešķirtas kompensācijas no citur impērijā konfiscētajām baznīcas zemēm. Napoleons lielā mērā kontrolēja vācu zemju robežu izmaiņas uz austrumiem no Reinas. No gandrīz 300 valstiņām un brīvpilsētām tika izveidotas mazāk nekā 100 valstiņas. Napoleona mērķis bija radīt spēcīgākas valstis, kas būtu viņa sabiedrotās pret imperatoru Franci II. Lai arī Francis II un Prūsijas karaliste šādi palielināja savas zemes, lielākās ieguvējas bija vidēji lielā Bavārija, Virtemberga un Bādene.[8]

Drīz pēc tam, kas Napoleons 1804. gadā sevi pasludināja par imperatoru, arī Svētās Romas impērijas imperators pasludināja sevi par jaunizveidotās Austrijas impērijas imperatoru, tādējādi kļūstot par dubultimperatoru.[9]

1805. gadā Francis II atkal iesaistās koalīcijas karā pret Napoleonu un gada beigās cieš smagu sakāvi Austerlicas kaujā. 1806. gada jūlijā Napoleons nodibina Reinas konfederāciju kas 1. augustā formāli paziņo par izstāšanos no Svētās Romas impērijas. 6. augustā Francis II atsakās no Svētās Roams impērijas imperatora troņa un turpmāk valda kā Austrijas imperators Francis I.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]