Medus bišu slimības

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Medus bišu slimības ir slimības, ar ko slimo Eiropas medus bite (Apis mellifera).[1] Medus bites ir nozīmīga lauksaimniecības sastāvdaļa – tās dod medu un apputeksnē augus. Līdz ar lauksaimniecības intensitātes palielināšanos, bišu labklājība ir būtiski pasliktinājusies – lielās zemes platībās notiek pļavu apsaimniekošana. Tiek audzētas monokultūras vai notiek apmežošana, lauksaimniecības kultūru slimību un kaitēkļu apkarošanā izmantoto pesticīdu un herbicīdu nelabvēlīgās ietekmes dēļ. Kā arī bišu slimību, piemēram, varratozes un Āzijas nozematozes dēļ. Bišu slimības rada ievērojamus ekonomiskus zaudējumus, jo traucē saimes attīstību, izraisa to ražības samazināšanos un pat bojāeju.

Medus bišu slimību ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimību izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bites, vācot nektāru un ziedputekšņus, pārlidojot no viena auga uz citu var pārnest savā stropā zoopatogēnos mikroorganismus [2]. Tātad bišu saimes veselība ir lielā mērā atkarīga no apkārtējās vides tīrības vai piesārņojuma. Stropā relatīvais gaisa mitrums sasniedz 75 – 80% un temperatūra ir ap 34 – 35 °C. Tā ir lieliska vide mikroorganismu augšanai, tomēr veselas bišu saimes spiets vienmēr ir tīrs - tur nav ne pelējuma, ne citu patogēnu. Tas skaidrojams ar to, ka bites izdala baktericīdas vielas uz sava ķermeņa [2]. Ja darba bite ir slima tad, tā barojot māti to inficē. Savukārt, māte inficē citas bites ar saviem vielmaiņas galaproduktiem, ko tā izdala stropā. Bitēm raksturīga īpaša saziņa, kas ļauj informēt visu saimi gan par labām barības vietām, gan briesmām. Slimas bites ir inertas, tāpēc to komunikācija var būt pasīva un maldinoša, tādejādi apdraudot visu saimi [3].

Slimību iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izšķir infekcijas, invāzijas un nelipīgās slimības. Infekcijas slimību izraisītāji ir mikroorganismi (baktērijas, sēnes, vīrusi). Invāzijas slimības saistītas ar dzīvnieku valsts parazītiem (vienšūņi, ērces, u. c.). Savukārt, nelipīgās slimības saistītas ar ķīmisko piesārņojumu, sliktu kopšanu un tās nevar pāriet no vienas saimes uz citu [2]. Patogēniem ir raksturīgs specifiskums – tas spēj ierosināt tikai noteiktu infekcijas procesu. Savukārt ķīmiskais piesārņojums, ko bites iegūst uzņemot nektāru un vācot ziedputekšņus no ķīmiski apstrādātiem augiem, var ilgstoši neizpausties līdz sasniedzis maksimālo devu, ko bites organisms spēj izturēt. Latvijā izplatītākās bišu infekcijas slimības ir varratoze, Āzijas nozematoze un maisiņu peri.

Medus bišu slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maisiņu peri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maisiņu peri ir infekcijas slimība, kuras ierosinātājs ir vīruss Morator aetatulae. Ar maisiņu peru slimību slimo aizvākoti peri un kūniņas. Infekciju pārnes darba bites, kas tīra šūnas un vēlāk kļūst par barotājām. Inficēšanās notiek uzņemot inficētu barību un ūdeni. Vīruss ir patogēns 5-6 dienas veciem cirmeņiem. Slimības ietekmē peri aiziet bojā, jo tiek iznīcināti bišu peru audi un zem hipodermas rodas telpa, kas pildīta ar ūdeņainu hemolimfu. Slimības izplatību sekmē vēss pavasaris un nepietiekams barojums[2].

Āzijas nozematoze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas nozematoze ir invāzijas slimība, ko izraisa vienšūnis Nosema apis. Ar nozematozi slimo darba bites un bišu mātes [2]. Pirmo reizi tā identificēta Āzijas bitēm Apis cerana 1996. gadā. Uzskata, ka šis parazīts tika nodots tālāk Eiropas medus bitei Apis mellifera. Šobrīd nozematoze ir sastopama visā pasaulē un tā ir saistīta ar būtiskiem zaudējumiem medus bišu populācijās. Bites invadējas uzņemot ierosinātāja sporas ar piesārņotu barību. Tās izraisītājs parazitē un vairojas viduszarnas epitēlijšūnās. No barības trakta ar fēcēm tiek izdalītas nobriedušas Nosema apis sporas[4]. Nozematozei raksturīgi kuņģa un zarnu darbības traucējumi - lipīga bišu caureja. Slimību pārnes bites barotājas, kas baro bišu māti. Tālāka izplatība notiek, bitēm sanitārēm savācot bišu mātes ekskrementus, kuros ir slimības ierosinātāja sporas. Ar nozematozi slimo pavasarī, slimības attīstība un izplatība bišu saimē saistīta ar sliktu barojumu un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem[2]. Ja saime ir inficēta, tad nozematoze ir vienlīdz izplatīta visā bišu saimē[5]. Nozematozei raksturīga sezonalitāte – novērojamas sezonālas atšķirības inficēto bišu skaitā. Augstākie rādītāji konstatēti pavasarī un vasarā (aprīlī – jūnijā), bet zemākie rudenī un ziemā[6][5]. Novembrī vienā bitē konstatētas 51,073+/-31,155 sporas, savukārt martā ievērojami mazāk- 11,824+/-6304 sporas[6]. Veicot DNS PCR analīzi ir iespējams laicīgi atklāt N. Ceranae šķietami veselās bišu kolonijās[7]. N. Ceranae infekcija samazina imūnās atbildes reakcijas medus bites organismā. Analizējot četrus antimikrobos peptīdus kodējošos gēnus, kas saistīti ar medus bišu humorālo imunitāti (defensīns, abaecīns, apidaecīns, himenoptaecīns), rezultāti parādīja, ka visu šo gēnu ekspresija ir būtiski samazināta trīs līdz sešas dienas pēc inficēšanas ar N. Ceranae, bet pēc divpadsmit dienām veiktās analīzes neparādīja nekādas būtiskas atšķirības no kontroles grupas rādītājiem[8].

Varratoze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Varratoze ir invāzijas slimība, kuru izraisa ērce Varroa destructor. Erce parazitē uz visiem bišu saimes locekļiem - bitēm, traniem, bišu mātes, kūniņām. Ar varratozi bites slimo visu gadu, ja netiek ārstētas, saime aiziet bojā trīs gadu laikā. Parazīts sūc bites hemolimfu un šādā ceļā, līdzīgi kā ērču encefalīta un Laima slimības gadījumā cilvēkiem, var pārnest citas infekcijas slimības. Hemolimfas daudzuma samazinājums agrīnā attīstības fāzē noved pie bites svara samazinājuma, kas ir ~7% pat, ja kāpuru invadējusi tikai viena ērce vienlaicīgi. Attiecīgi lielāks svara zudums novērojams pie lielāka parazītu skaita uz kāpura [9]. Atkarībā no parazītu skaita bišu saimē sekas, ko tā izraisa var būt kroplīgu bišu un tranu dzimšana, kā arī sliktākajos gadījumos, dzimst neauglīgas mātes un trani. Slimības izplatību ietekmē bišu māšu ievešana un pārvietošana, jo slimības pazīmes pamanāmas tikai trešajā gadā pēc invadēšanās [2]. Interesanti, ka pastāv negatīva korelācija starp nozematozi un deformēto spārnu vīrusu (DWV), ko pārnēsā ērce Varroa destructor. Tas nozīmē, ka šiem patogēniem ir antagonistu mijiedarbība – jo lielākā daudzumā ir viens mikroorganisms, jo mazākā daudzumā medus bites organismā sastopams otrs [10].

Ārstēšana: Varratozes izraisītāju apkarošanā var izmantot etiķskābi apstrādājot stropus bezperu periodā. Šī metode dod ~98,65% parazītu skaita samazinājumu [11]. Efektīvs līdzeklis cīņā ar varratozi ir mahagonijkoka Swietenia mahogani lapu ekstrakts. Tā izmantošana dod 100% efektivitāti 12 dienas pēc apstrādes. Šis ekstrakts rada nelielu vai nekādu ietekmi uz medus bišu veselību [12].

Toksikozes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nelipīgās slimības saistītas ar ķimikālijām, kuras tiek izsmidzinātas kultūraugu aizsardzībai pret kaitēkļiem. Toksikozes lielākos zaudējumus bišu saimēm nodara tieši pavasarī, jo lielā skaitā bojā iet peri un arī darba bites. Ķimikālijas pēc to kaitīgās iedarbības uz kukaiņiem iedala ārējās un iekšējās iedarbības indēs. Ārējās iedarbības indes darbojas uz kukaiņa ķermeņa apvalku, bet iekšējās uz tā iekšējo orgānu sistēmām. Kaitīgo vielu ietekmē ir ļoti dažāda, tas atkarīgs no konkrētās vielas. Tās var bojāt nervu sistēmu, elpošanas orgānu darbību, izraisīt atsevišķu orgānu nekrozi, utt. Bites saindējas gan nonākot tieši izsmidzināšanas mākonī, gan arī vācot nektāru un ziedputekšņus no ar pesticīdiem apstrādātiem augiem. Stropā toksikoze izplatās ar saindēto barību, ko atnes bites vācējas. Tādējādi saslimst arī peri, bišu māte un trani. Ķimikāliju izsmidzināšana uz laukiem ir ieteicama vēlu vakarā vai naktī, jo tad bites ir miera periodā, nelido apkārt un tiešā veidā nevar saņemt toksiskās vielas [2].

Pesticīdu izmantošana lauksaimniecībā ir nozīmīgs bišu veselību ietekmējošs faktors, saindēšanās notiek jau pēc vienas miglošanas reizes, lielākoties tas ir saistīts ar nepareizu pesticīdu pielietojumu, kā rezultātā piesārņojums nonāk ziedu nektārā un ziedputekšņos. Kā arī stropi tiek apstrādāti ar insekticīdiem, kas pasargā bites no parazītiem, piemēram, ērcēm. Neskaitot ietekmi uz biškopības produktu kvalitāti, ko atstāj piesārņojums, tas ietekmē bišu uzvedību, veselību un visas saimes veselību. Eiropas komisija ieteikusi ierobežot neonikotinoīdu insekticīdu (klotianidīns, imidakloprids, tiametoksams) lietošanu, ko izmanto sēklu, augsnes un lapotnes apstrādei pret kaitēkļiem [13]. Pesticīdi nelabvēlīgi ietekmē bišu spēju meklēt barību, izmaina gēnu ekspresiju cirmeņos. Saindēšanās ar pesticīdiem palielina uzņēmību pret nozematozes izraisītāju [8]. Nepareiza insekticīdu lietošana ietekmē bišu veselību – insekticīds piometrozīns (Plenum WG-50®) ietekmē medus bišu spēju mācīties, kas saistīta ar barības atrašanu. Rezultāti parāda, ka medus bišu spēja mācīties netiek ietekmēta pie rekomendētās piometrozīna dozas un būtiskas novirzes no normas parādās tikai pie koncentrācijas, kas 100 reizes pārsniedz rekomendēto piometrozīna daudzumu [14].

Pesticīdu piesārņojuma, infekcijas un invāzijas slimību ietekmes noteikšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimību ietekmes noteikšanai izmanto bišu cirmeņu RNS un analizē iespējamās gēnu ekspresijas izmaiņas. Tiek ekstrahēts RNS, katram kāpuram atsevišķi. Gēnu ekspresijas izmaiņas tiek konstatētas izmantojot kvantitatīvo polimerāzes ķēdes reakciju (PCR), analizējot gēnus, kas atbild par fizioloģiskiem procesiem un imunitāti. Atkarībā no tā vai novērotas kāda gēna izmaiņas, izdara secinājumus par toksīnu vai slimību ietekmi uz gēnu ekspresiju. Rezultātā var secināt, vai konkrētas vielas vai slimības ietekmē mainās gēnu ekspresija un vai šīs izmaiņas ietekmē uzņēmību pret kādu no infekcijas vai invāzijas slimībām [15].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. M. Kalniņš u.c. 2003. The Entomological Society of Latvia. (accessed 13.04.2014.). http://leb.daba.lv/Apocryta.htm
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 A. Kornets, 1980, Bišu slimības, Rīga: Zvaigzne, 5., 27.-29., 36.-39., 65., 92.-96., 102.-107., 138.-140. lpp.
  3. Z. Ritmanis, 1992, Bišu ceļi, Rīga: Zvaigzne, 5.-19. lpp.
  4. E. Weinstein Teixera et al., 2013, Journal of Intervertebrate Pathology, Volume 114, Issue 3, November 2013, Pages 250-254
  5. 5,0 5,1 B. E. Traver et al., 2012, Journal of Intervertebrate Pathology, Volume 109, Issue 2, February 2012, Pages 187-193
  6. 6,0 6,1 A. Lelania Bourgeois, T. E. Rinderer, L. D. Beaman, R. G. Danka, 2010, Journal of Intervertebrate Pathology, Volume 103, Issue 1, January 2010, Pages 53-58
  7. T. Morimoto, Y. Kojima, M. Yoshiyama, K. Kimura, B. Yang, T. Kadowaki, 2012, Viruses, Volume 4 (7), June 2012, Pages 1093-1103
  8. 8,0 8,1 V. Chaimanee, P. Chantawannakul, Y. Chen, J. D. Evans, J. S. Pettis, 2012, , Journal of Insect Physiology, Volume 58, Issue 8, August 2012, Pages 1090-1095
  9. P. Rosenkranz, P. Aumeier, B. Ziegelmann, 2010, Biology and control of Varroa destructor, Journal of Invertebrate Pathology, Volume 103, Supplement, January 2010, Pages S96–S119
  10. C. Costa, G. Tanner, M. Lodesani, L. Maistrello, P. Neumann, 2011, Journal of Intervertebrate Pathology, Volume 108, Issue 3, November 2011, Pages 224-225
  11. A. Gregorc, J. Poklukar, 2003, Veterinary Parasitology, Volume 111, Issue 4, 27 February 2003, Pages 351–360
  12. S. M. El Zalabani, H. I. El-Askary, O. M. Mousa, M. Y. Issa, A. A. Zaitoun, E. Abdel-Sattar, Experimental Parasitology, 2012, Volume 130, Issue 2, February 2012, Pages 166–170
  13. https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZMPoz_07032013_AAL_precizets_pec_SELK.pdf
  14. C. I. Abramson, M. B. C. Sokolovski, E. A. Brown, S. Pilard, 2012, Ecotoxicology and Environmetal Safety, Volume 78, 1, April 2012, Pages 287-295
  15. A. Gregorc, J. D. Evans, M. Scharf, J. D. Ellis, 2012, Gene expression in honey bee (Apis mellifera) larvae exposed to pesticides and Varroa mites (Varroa destructor), Journal of Insect Physiology, Volume 58, Issue 8, August 2012, Pages 1042–1049