Pāriet uz saturu

Eiropas medus bite

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par medus bitēm. Par citām jēdziena bite nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Eiropas medus bite
Apis mellifera (Linnaeus, 1758)
Eiropas medus bite
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsPosmkāji (Arthropoda)
KlaseKukaiņi (Insecta)
KārtaPlēvspārņi (Hymenoptera)
DzimtaBišu dzimta (Apidae)
CiltsMedusbišu cilts (Apini)
ĢintsMedus bites (Apis)
SugaEiropas medus bite (Apis mellifera)
Eiropas medus bite Vikikrātuvē

Eiropas medus bites jeb rietumu medus bites, jeb vienkārši medus bite (Apis mellifera) ir viena no medus bišu ģints (Apis) sugām.

Vārds latīņu valodā sastāv no vārda "apis", kas nozīmē bite, vārds "melli" nozīmē medus, un vārds "fera" nozīmē nest, tieši tulkojot latīņu vārdu iegūst "medu nesošā bite". Linnejs 1758. gadā, apzinoties, ka bites medu nenes, tās latīnisko vārdu izmainīja uz Apis mellifica (medu taisošā bite), bet tā kā ir pieņemts lietot vecāko nosaukumu, tad Linneja latīniskais nosaukums oficiāli netiek lietots, lai gan reizēm literatūrā ir sastopams.

Eiropas medus bite ir sastopama gandrīz visur pasaulē. Tās dabiskais areāls aptver visu Eiropu, Āfriku, daļēji Mazāziju un Centrālāziju. Bet Eiropas medus bites dažādas pasugas ir ievestas un tiek audzētas gan Ziemeļamerikā, gan Dienvidamerikā, gan Austrālijā.[1] Latvijas vietējā pasuga ir Eiropas tumšā medus bite (Apis mellifera mellifera).[2]

Bišu saimes sastāvs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Darba bite sūc nektāru

Bite nekad nedzīvo viena, tās dzīvo vienotā ģimenē - bišu saimē. Bišu saime sastāv no vairākiem tūkstošiem bišu (apmēram 20—60 tūkstoši), kas savstarpēji saistītas it kā vienots organisms. Šī īpatņu vienība bišu saimei ļauj savā ligzdā uzturēt optimālu temperatūru, savākt pietiekamus medus un ziedputekšņu krājumus, vairoties, atjaunoties un aizsargāties pret ienaidniekiem. Saime no saimes atšķiras ar dažādām individuālām īpašībām, kā, piemēram, spēju vākt nektāru vai putekšņus, ražot vasku, miermīlīgumu, spietošanas tieksmi.

Bišu saime sastāv no triju veidu īpatņiem — bišu mātes, darba bitēm un traniem. Katra veida īpatņi veic noteiktas funkcijas, kas nodrošina saimes saglabāšanos un dzīves turpināšanos. Saime normāli var dzīvot un attīstīties tikai pilnā sastāvā, ja tai ir māte un pietiekams daudzums darba bišu, un tranu.

Bišu vairošanās un attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bitēm ir raksturīgi divi vairošanās veidi — atsevišķu saimes īpatņu vairošanās un bišu saimju skaita vairošanās jeb spietošana. Bišu saimes īpatņi vairojas dzimumceļā. Īpatnība ir tā, ka var attīstīties ne tikai apaugļotas, bet arī neapaugļotas olšūnas. Šādu parādību sauc par partenoģenēzi. Partenoģenēzes rezultātā no neapaugļotām bišu olām attīstās trani. No apaugļotām olām attīstās darba bites un bišu mātes. Tranu attīstības periods ir garāks nekā darba bitēm, bet bišu mātes attīstība norisinās straujāk nekā darba bitēm.

Bites attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bišu šūnās pa kreisi var redzēt cirmeņus, pa labi oliņas

Bišu māte diennaktī var izdēt vairāk nekā 2000 oliņu, to inkubācijas periods ilgst 3 diennaktis. Bišu ola ir ovāla, nedaudz izliekta, balta, 1,2—1,8 mm gara, tās diametrs ir 0,31—0,33 mm, masa 0,13—0,30 mg. No ārpuses ola ir pārklāta ar tīklveida apvalku. Dīgļa aizmetnis atrodas olas resnākajā galā. Ola ar tievo galu ir piestiprināta pie šūniņas pamata vidus. Pirmajā dienā pēc izdēšanas tā atrodas paralēli šūniņas sienām. Pakāpeniski tā sāk liekties uz leju. Tūlīt pēc izdēšanas olā notiek kodola intensīva dalīšanās un aizmetņa veidošanas. Trijās diennaktīs olā izveidojas bites kāpurs — cirmenis. Olas apvalks šai laikā ir kļuvis caurspīdīgs. Cirmeņa organisms izdala šķidrumu, kas izšķīdina olas apvalku, un 72—76 stundu laikā pēc olas izdēšanas cirmenis ir izšķīlies. Ja ola pēc izdēšanas kādu laiku nav atradusies optimālā temperatūrā, tās inkubācija var aizkavēties.

Tikko izšķīlies cirmenis ir līdz 1,8 mm garš, pēc dienas — 2,6 mm, pēc 2 dienām — 6 mm, bet trešās dienas beigās tas jau aizņem visu šūniņas dibenu. Cirmenim ir neliela galva un 13 ķermeņa posmi. Centrālo ķermeņa daļu aizņem barības kanāls. Tas sastāv no rīkles jeb priekšzarnas, kuņģa jeb viduszarnas un resnās jeb galazarnas. Cirmenim viduszarna nav savienota ar galazarnu. Šī savienošanās notiek tikai pirmskūniņas stadijā. Cirmenim ir sirds ar 12 nodalījumiem, 4 Malpīgija vadi ar noslēgtiem galiem, 10 pāri stigmu elpošanai, ka arī stipri attīstīts taukķermenis, kas sastāda 50—60% no cirmeņa masas. Nervu sistēma un dzimumorgāni cirmenim ir iedīgļa stāvoklī. Pirmajās trijās dienās cirmeņi barojas ar peru pieniņu. Pēc tam darba bites cirmeņus baro ar medu un bišu maizes maisījumu. Cirmenis barību uzņem sešas dienas. Pa šo laiku tas ir pieaudzis, un aizņem visu šūniņas garumu. Šūniņu bites noslēdz ar porainu vaska vāku, to aizvākojot.

Sākas pirmskūniņas stadija. Cirmenis atbrīvojas no ekskrementiem un auž kokonu. Šajā periodā cirmeņa organismā norisinās sarežģīti procesi — tas pārvēršas pirmskūniņā, kūniņā un pieaugušā bitē. Darba bites cirmenis aizvākotā šūniņā attīstās 12 dienas.

Spietošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bišu māšu kanniņas izskatās kā nelielas pupas

Spietošana ir dabisks bišu saimju vairošanās veids: no saimes atdalās spiets — daļa darba bišu ar veco bišu māti. Gatavošanās spietošanai saimē sākas ilgi pirms spieta iznākšanas.

Apmēram mēneša laikā pēc ziemas pārziemojušās darba bites nomainās ar jaunām. Katra jaunā bite ir spējīga apkopt un paēdināt četras reizes vairāk cirmeņu nekā pagājušā gada bite. Tas nodrošina saimes straujāku augšanu. Ar laiku saimē sāk uzkrāties bites, kuras nav pietiekami nodarbinātas ar peru audzēšanu un šūnu vilkšanu. Ja šajā periodā dabā nav pietiekami daudz ziedu, tad nenodarbinātās bites var kļūt par vienu no galvenajiem spietošanas faktoru. Spietošanas noskaņojuma izveidošanos var veicināt arī šaura ligzda, slikta ligzdas ventilācija, veca māte. Saimes ar jaunām mātēm spieto retāk, nekā saimes ar vecām mātēm.

Spietošanas noskaņojuma raksturīga pazīme ir kāru malās ievilktas bišu māšu kanniņas ar iedētām olām. Gatavojoties spietot, saime izvelk 10 un vairāk māšu kanniņas. Tiek pārtraukta šūnu vilkšana, un saimē ir daudz tranu peru. Samazinās arī bišu lidošana pēc nektāra. Bišu māte vairs netiek bagātīgi ēdināta, samazinās tās vēdera apjoms un dējība. Māte kļūst vieglāka un spējīga lidot. Tā kā peru audzēšana strauji samazinās, nenodarbināto bišu daudzums krasi pieaug. Tās pulcējas pie skrejlaipiņas un siltā laikā ķekarveida kamolā karājas zem skrejlaipiņas vai zem stropa. Bezdarbības periodā bites saglabājas fizioloģiski jaunas un uzkrāj enerģiju, ko pēc spietošanas izmanto straujai jaunās ligzdas izveidošanai.

Pirmais spiets parasti izlido astotajā, devītajā dienā pēc pirmās olas iedēšanas māšu kanniņā - nākamajā dienā pēc pirmās māšu kanniņas aizvākošanas. Spiets izlido tikai saulainā, bezvēja laikā, visbiežāk no pulksten 10.00 līdz 14.00. Parasti ar spietu izlido līdz 50% bišu, tikai atsevišķos gadījumos vairāk. Spietā vairākumā ir 4—10 dienas vecas bites, bet vairākums 11—20 dienas vecas bites paliek saimē. Reizē ar spietu no stropa izlido arī māte. Ja spieta iznākšana no stropa ir aizkavējusies slikta laika vai kādu citu apstākļu dēļ, un ir piedzimusi jaunā māte, tad ar spietu var izlidot arī jaunā bišu māte.

Spiets vispirms apmetas dravas tuvumā kādā kokā vai krūmā, pēc dažām stundām tas aizlido uz iepriekš izraudzīto jauno mājokli.

Pēcspiets

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bišu spiets

Pēc pirmā spieta iziešanas spietošanas noskaņojums var turpināties, ja saimē ir palicis daudz aizvākotu peru. Tādā gadījumā bites apsargā māšu kanniņas, lai pirmā izkūņojusies māte tās neizgrauztu. Ja spietošanas noskaņojums ir beidzies, bites māšu kanniņas neapsargā, jaunā māte tās atrod un nodzeļ kanniņas esošās mātes.

Pēcspiets parasti iznāk devītajā dienā pēc pirmā spieta (ja laika apstākļi nav aizkavējuši tā normālo izlidošanu). Ar pēcspietu aizlido jaunā, tikko dzimusī māte. Vienu, divas dienas pirms otrā spieta izlidošanas saimē var saklausīt māšu «dziedāšanu» — savdabīgu sasaukšanos starp mātēm, kuras iznākušas no kanniņām, un tām, kas vēl atrodas kanniņās. Pēcspieti var izlidot arī nelabvēlīgākos laika apstākļos, pat stiprā vējā. Nākamajā vai arī aiznākamajā dienā pēc otrā spieta var izlidot trešais spiets, pēc tam — vēl ceturtais. Ar katru nākamo pēcspietu bišu daudzums stropā samazinās. Pēcspietā var būt vairākas mātes, kas vienlaikus iznākušas no kanniņām.

Spietošanas noskaņojumam beidzoties, bites izgrauž māšu kanniņas un iznīcina tajās esošās kūniņas. Jaunā māte apsēklojas, un saime sāk normāli strādāt. Latvijas apstākļos spietošanas periods var sākties maija beigās un turpināties līdz jūlija beigām. Atsevišķos gados, kad bišu saimju attīstība pavasarī ir bijusi traucēta, saimēm spietošanas noskaņojums var rasties arī vēlāk, piemēram, jūlijā.

Bišu barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bites vāc augu nektāru un ziedputekšņus, ko pārstrādā medū un bišu maizē. Medus un bišu maize satur visas bitēm nepieciešamās barības vielas — olbaltumvielas, taukvielas, ogļhidrātus, vitamīnus, minerālvielas.

Ūdens

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bites savā ligzdā nes arī ūdeni. Ūdens bitēm ir vajadzīgs medus šķidrināšanai un cirmeņu barības sagatavošanai, kā arī gaisa mitruma un temperatūras režīma regulēšanai ligzdā. Ienesuma laikā, kad šūnās ir nektārs, bitēm nav nepieciešams ienest ūdeni ligzdā papildus. Pavasarī ūdens vajadzība ligzdā pieaug proporcionāli vaļējo peru daudzumam. Pavasarī diennaktī saime izlieto 100—200 g ūdens, karstā un sausā laikā — vairāk par 400 g ūdens.

Medus

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nektārs ir ogļhidrātu barība. Bišu ievāktā nektāra sastāvā ir 30—75% cukuru (saharoze, fruktoze un glikoze), nedaudz olbaltumvielu un minerālvielu, 20—70% ūdens. Ūdens un cukuru saturs nektārā svārstās atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem, kā arī no auga sugas.

Pārstrādājot nektāru medū, bites tam piejauc fermentus, kas nektāra cukurus pārvērš medū. Vēdinot ligzdu, iztvaiko arī liekais ūdens un nektārs pārvēršas medū. Medus satur 17—21% ūdens, ap 75% cukuru, organiskās skābes, slāpekļvielas, minerālvielas, vitamīnus, fermentus un citas vielas. Viena bišu saime dzīvības procesu uzturēšanai gada laikā patērē ap 90 kg medus, ziemas periodā tiek izlietoti 10–12 kg.

Bišu maize

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uz bites kājām savākti ziedputekšņi

Augu putekšņi ir bišu olbaltumvielu un vitamīnu barības avots. Ziedputekšņi ir nepieciešami gan pašu bišu barībai, gan arī cirmeņu ēdināšanai. Bites savāc putekšņus no ziediem, pārnes ligzdā, ievieto šūnās, noblīvē un, samitrinot ar nektāru un siekalām, konservē.

Sablīvētajos putekšņos norisinās pienskābā rūgšana, izveidojoties bišu maizei. Baktēriju darbības rezultātā radusies pienskābe aizsargā bišu maizi no bojāšanās. Saime gadā patērē 20—35 kg bišu maizes. Vasarā saimē ir vismaz 1,5 kg liels bišu maizes krājums. Vienā šūniņā ir līdz 0,2 g bišu maizes. Ja saimei trūkst bišu maizes, samazinās izaudzēto peru daudzums. Dažādu barības vielu daudzums putekšņos ir dažāds. Tas ir atkarīgs no auga sugas. Bišu maize tiek veidota no dažādu augu putekšņiem. Tajā vidēji ir 20—25% olbaltumvielu.

Putekšņi satur visas desmit organismam neaizvietojamās aminoskābes: arginīnu, histidīnu, lecitīnu, izoleicīnu, lizīnu, metio-nīnu, fenilalanīnu, treonīnu, triptofānu un valīnu. Putekšņu sastāvā ir minerālvielas: nātrijs 5,8—18,6%', magnijs 3,3—7,9%, alumīnijs 0,19—3,8%, silīcijs 1,4—14,5%', fosfors 22,7—39,9%, sērs 1,0—8,6%, hlors 0,44—2,9%, kālijs 24,1—44,5%, kalcijs 3,4—8,6%, mangāns-0,2—1,5%, dzelzs 0,1—3,7%', varš 0,06—9,7%. Putekšņos ir arī dažādi fermenti: invertāze, diastāze, katalāze, lipāze un citi.

Medus bites termoregulācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai lidotu, medus bites ķermeņa temperatūrai ir jābūt 35 °C, šādai pašai temperatūrai ir jābūt bišu ligzdā, lai varētu attīstīties jaunās bites, un tā ir visoptimālākā temperatūra, lai radītu vasku.

Medus bites spēj regulēt temperatūru stropa iekšienē, lietojot lidošanas muskuļus. Pārāk lielu muskuļu vibrēšana biti sakarsē, karstums no bites izdalās caur tās galvu. Bite sevi dzesē, atvemjot pilienu karstā, iekšējā šķidruma, tādā veidā bites galvas temperatūra krītas par 10°C. Aukstā laikā bites sevi silda tricinot lidošanas muskuļus, bet karstā laikā tās ar spārniem stimulē gaisa apmaiņu stropā.

Ja gaisa temperatūra ir zem 7—10°C, bites kļūst mazkustīgas, kā arī virs 38°C bites kļūst mazāk aktīvas. Medus bites var izturēt uz īsu brīdi temperatūru līdz 50°C.

Medus bites komunikācijas spējas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zinātnieki ir atklājuši, ka medus bites savā starpā sazinās dejojot. Ar deju bite var nodot informāciju citām bitēm par barības ievākšanas vietām. Izšķir divu veida dejas: apaļo deju un svārsta deju. Apaļā deja nozīmē, ka barības avots atrodas ne tālāk par 50 m, bet apaļā deja nenorāda barības atrašanās virzienu. Svārsta deja, kas var būt gan horizontāla, gan vertikāla, pauž detalizētāku informāciju par meklējamo barības avotu, norādot gan attālumu, gan meklēšanas virzienu.

Bites savā starpā komunicē arī vibrējot, ko mēdz saukt par vibrācijas deju. Ar vibrācijas deju bites regulē visu iekšējos procesus ligzdā. Darba bite satver otras bites priekšējās kājas un izpilda vibrācijas deju.

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā dzīvojošās pasugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Itālijas medus bite Apis mellifera ligustica — visbiežāk audzinātā bite Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Eiropas dienvidos, bet tās tiek audzētas visā pasaulē. Tās ir miermīlīgas bites, reti spieto un savāc daudz medus. Šai pasugai ir viens mīnuss - pārziemot paliek diezgan liela saime, līdz ar to stropā ir jāatstāj pietiekamas medus rezerves. Itālijas bite ir gaiša, reizēm tumšās strīpas vispār nav saskatāmas un tās izskatās zeltainas.
  • Krainas medus bite Apis mellifera carnica — bitēm vārdu ir devis Slovēnijas Krainas reģions. Tās ir populāras biškopjiem Austrijas Alpos un Balkānu ziemeļos, jo šīs bite ir īpaši miermīlīgas. Krainas bites ir tumšas, ziemas periodā saime paliek ļoti maza, bet pavasarī ātri atjaunojas. Pēc izcelšanās tās ir kalnu bites, un ir piemērotas audzināšanai reģionos ar aukstāku klimatu.
  • Kaukāza medus bite Apis mellifera caucasica - liela auguma, vidēji tumšas bites, kas ir populāras Kaukāza reģionā. Tām ir maigs raksturs, un tās ražot lielus daudzumus ar propolisu.
  • Apis mellifera remipes — sastopamas Kaukāzā, Irānā un Kaspijas jūras piekrastē.
  • Eiropas tumšā medus bite jeb vācu melnā bite Apis mellifera mellifera — Ziemeļeiropas bites, tās ir tumšas, neliela auguma. Tiek audzētas arī Ziemeļamerikā. Šīm bitēm ir nedaudz agresīvs raksturs, reizēm mēdz sadzelt cilvēkus vai dzīvniekus bez iemesla. Latvijas vietējā bite.
  • Apis mellifera iberiensis — sastopamas Spānijā un Portugālē.
  • Apis mellifera cecropia — sastopamas Grieķijā
  • Apis mellifera cypria — sastopamas Kiprā. Šīs pasugas bites ir ļoti agresīvas.
  • Maltas medus bite Apis mellifera ruttneri — sastopamas Maltā
  • Apis mellifera sicula — sastopamas Sicīlijā
  • Maķedonijas medus bite Apis mellifera macedonica — sastopama Maķedonijā, Grieķijā
  • Apis mellifera adamii — sastopama Krētā

Āfrikā dzīvojošās pasugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuvajos Austrumos un Āzijā dzīvojošās pasugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Biškopība ačgārnajā zemē Austrālijā - «Saimnieks.lv»». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. martā. Skatīts: 2009. gada 6. aprīlī.
  2. ↑ Biedrības statūti[novecojusi saite]
  3. ↑ An Error Occurred Setting Your User Cookie

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mīluļi
Mājlopi
Mājputni
Posmkāji
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Eiropas_medus_bite&oldid=4187642"