Meinhards Rudzītis

Meinhards Rudzītis (1910—1966) bija latviešu dzejnieks un žurnālists.

Dzīvesgājums

Dzimis 1910. gada 10. aprīlī Rīgā strādnieces ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas 2. pamatskolā, 1923. gadā nonāca Mazgadīgo darba namā, kur apguva galdnieka amatu. 1926. gadā laikraksta "Sociāldemokrāts" pielikumā "Literatūra un Dzīve" nopublicēja Meinharda Rudzīša dzejoli "Gāju putniem". Strādāja par galdnieku un grāmatu pārdevēju, 1929. gadā sāka mācīties Rīgas pilsētas amatniecības skolā, tad Raiņa strādnieku jaunatnes ģimnāzijā, taču skolu pameta. Darbojās laikrakstā "Literatūras Avīze" (1931—1932), strādāja bruģēšanas un asfaltēšanas darbos, rediģēja jauno literātu almanahu "Signāls". 1933. gada septembrī piedalījās Vispasaules jaunatnes pretkara un pretfašisma kongresā Parīzē.

Pēc Ulmaņa apvērsuma Meinhardu Rudzīti ieslodzīja Liepājas koncentrācijas nometnē. 1934. gada 11. jūnijā Rīgas apgabaltiesas prokurors pret viņu izvirzīja apsūdzību par darbību Latvijas Komunistiskajā partijā, lai grozītu Latvijā pastāvošo valsts iekārtu. 1935. gada 8. aprīlī Rīgas apgabaltiesa pierādījumu trūkuma dēļ viņu attaisnoja. Pēc apprecēšanās ar Aizgādības valdes grāmatvedi Lidiju Pavniņu strādāja par kontrolieri Aizgādības valdē (1937—1940).

Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā Rudzītis iestājās Latvijas Padomju rakstnieku savienībā un kļuva par laikraksta "Jaunais Komunārs" Mākslas un literatūras nodaļas vadītāju. Pēc Vērmahta iebrukuma Latvijā 1941. gada jūlijā viņš devās bēgļu gaitās uz Tatārijas APSR. 1941. gada septembrī Gorohovecas nometnē viņu ieskaitīja 201. latviešu strēlnieku divīzijas 122. pulkā, bet tā paša gada oktobrī slimās kājas dēļ atbrīvoja no karadienesta. Līdz 1942. gada maijam Rudzītis bija Kirovas 6. amatnieku skolas komandants, tad gatavoja literāros materiālus Latvijas PSR Valsts Mākslas ansamblim. 1943. gada decembrī kļuva par Latvijas Padomju rakstnieku savienības tehnisko sekretāru Maskavā. Pēc atgriešanās Rīgā bija Latvijas PSR Radiokomitejas literāri dramatisko raidījumu galvenais redaktors. 1949. gadā viņu iecēla par laikraksta "Padomju Jaunatne" Kultūras nodaļas vadītāju, tad par laikraksta "Literatūra un Māksla" Literatūras nodaļas vadītāju (1950—1953). Nodarbojās ar Aleksandra Tvardovska dzejas tulkošanu. Miris 1966. gada 17. janvārī Rīgā, apglabāts Raiņa kapos.

Dzejas un rakstu krājumi

• 1931: Vīrs ar basām kājām
• 1934: Torņa ielā Rīgā
• 1944: Nāves vilciens (poēma)
• 1946: Dzimtā zeme
• 1948: Dziesmu ceļš (poēma)
• 1956: Mūsu darbs un laime
• 1959: Rīgas piefrontē
• 1960: Zelmenis (izlase)
• 1964: Ausma pār Daugavu (balādes)
• 1967: Vārsmas laikabiedriem
• 1968: Rīga, es mīlēju tevi
• 1978—1979: Raksti (1., 2. sējums)