Mezotrofs

Vikipēdijas lapa

Mezotrofs ir termins, kas raksturo ezeru attīstības stadiju. Mezotrofie ezeri ir pārejas stadijā no oligotrofās uz eitrofo.
Ja piegrunts slānī sāk veidoties anaerobi apstākļi, fosfors atbrīvojas no grūti šķīstošajiem savienojumiem un atkārtoti nonāk apritē epilimnijā. Ar šo atkārtotās aprites īpatsvara pieaugumu sākas sukcesijas mezotrofā stadija, kas tālāk pāriet eitrofajā stadijā. Oligo — mezotrofu ezeru gultni klāj labi oksidēta gaišbrūna vai sūnzaļa dūņa (Cimdiņš 2001).
Aizaugums piekrastes joslā kļūst blīvāks, saviešas tādas sugas, kurām nepieciešami barības vielām bagāti ūdeņi. Planktona aļģu paaudzes cita citu nomaina daudz ātrāk. Sugu daudzveidība stipri samazinās, bet atsevišķas sugas savairojas (Leinerte 1988).
Ūdens ir sārmains, ar pH lielāku par 7,5. Grunts klāta ar zilaļģēm vai mieturaļģu hāru (Chara) un nitellu (Nitella) audzēm (Biotopu rokasgrāmata 2000).