Pāriet uz saturu

Minimālā alga

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Minimālā alga Latvijā)

Minimālā alga ir noteiktā minimālā atlīdzība stundā, dienā, nedēļā vai mēnesī (gadā), ko darba devējs var maksāt savam darbiniekam un par kuru darbinieks var likumīgi pārdot savu darbu.

Minimālās algas var izveidot likumīgi un neformāli, piemēram, parakstot nozaru nolīgumu starp apvienību un konsolidētu darba devēju (tarifu nolīgums).

Lai gan daudzās valstīs tiek izmantota minimālā alga, nav viennozīmīga viedokļa par ieguvumiem un kaitējumu, kas rodas šāda minimuma izveidē.

Visas valstis, tostarp Krievija, nav ratificējušas Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju Nr. 131 "Par minimālajām algām 1970. gadā".[1][2][3] Līdz 2015. gada beigām 52 valstis ratificēja Konvenciju Nr. 131, tostarp 11 valstis pēc 2000. gada. Ar attiecīgiem tiesību aktiem vai saistošiem koplīgumiem vairāk nekā 90% no minimālo algu dalībvalstīm ir noteikušas vienu vai vairākas minimālās algas. Tas nenozīmē, ka visās valstīs minimālā alga aptver lielāko daļu darba ņēmēju vai tiek regulāri pārskatīta, tomēr tas parāda, ka minimālās algas ir derīgas lielākajā daļā pasaules valstu. Daudzās no šīm valstīm politisko debašu priekšmets ir ne tikai minimālās algas lietderība, bet arī veids, kā sasniegt attiecīgā mehānisma efektivitāti.[4]

Minimālās algas mērķi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minimālā alga ietekmē zemāko apmaksāto darbinieku darbu. Pirmoreiz šī regulēšanas metode tika piedāvāta kā cīņa pret "svīšanas" nozarēm, jo ​​tiek uzskatīts, ka to īpašnieki, kuriem ir tirgus ietekme, nosaka "netaisnīgu" cenu saviem darbiniekiem. Šīs problēmas risinājuma pamatā ir pārliecība, ka tirgus nespēj patstāvīgi noteikt "taisnīgu" cenu par vismazāk attīstīto strādnieku darbu. Tādēļ vienīgais veids, kā atrisināt šo problēmu, ir administratīvi mainīt algu struktūru un tādējādi pārdot ienākumus. Šajā sakarā minimālā alga tiek uzskatīta par vienu no veidiem, kā apkarot nabadzību.

Galvenie minimālās algas ieviešanas iemesli ir:

  • Palielina dzīves līmeni visnabadzīgākajām un neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām un paaugstina vidējo dzīves līmeni.
  • Samazina valsts sociālos izdevumus nabadzīgāko iedzīvotāju grupu ienākumu pieauguma dēļ.
  • Stimulē patēriņu, palielinot naudas piedāvājumu nabadzīgajiem cilvēkiem, un tas pozitīvi ietekmē ekonomisko izaugsmi
  • Stimulē darba ražīgumu, jo darba devējs ir ieinteresēts iegūt lielāku produkcijas apjomu par lielākām naudas summām.
  • Motivē un iedvesmo strādājošos strādāt vairāk (atšķirībā no sociālajām programmām un citiem līdzīgiem maksājumiem).[5]
  • Uzņēmums var samazināt darbinieku apmācību, jo samazina darbinieku apgrozījumu.[6]

Strīdi ap minimālo algu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan minimālās algas noteikšanas mērķi parasti tiek uzskatīti par pareiziem, pastāv domstarpības par pozitīvo ietekmi, pārsniedzot minimālās algas izmantošanas negatīvās sekas. Kopš likumdošanas bāzes minimālās algas rašanās, šie likumi ir izraisījuši politiskas debates.

Džordžs Stiglers (George Stigler) 1946. gadā piedāvāja klasisku izskatu par minimālās algas trūkumiem kā līdzekli cīņā pret nabadzību. Daži ekonomisti uzskata, ka minimālās algas ir mazāk efektīvas cīņā pret nabadzību un uzņēmumiem nodarot lielāku kaitējumu nekā citas metodes.

Amerikas Ekonomikas asociācijas aptaujas 2007. gadā parādīja, ka 73% ekonomisti uzskata, ka ievērojams minimālās algas pieaugums ASV izraisīs nodarbinātības kritumu un tikai 6% uzskata, ka minimālās algas ir efektīvs veids, kā apkarot nabadzību.[7] Bet vēlāk 2014. gadā ASV debatēs par Obama piedāvātās minimālās algas pieaugumu septiņi Nobela prēmijas laureāti ekonomikā - Kenneth Arrow, Peter Diamond, Eric Maskin, Thomas Schelling, Robert Solow, Michael Spence un Joseph Stiglitz - izteica atbalstu minimālā alga. Viņi parakstīja vēstuli, kurā teikts[8]:

Pēdējos gados zinātniskajā literatūrā ir gūti ievērojami panākumi, pētot minimālās algas pieauguma ietekmi uz nodarbinātību, un ievērojams skaits faktu liecina, ka minimālās darba algas paaugstināšanai bija neliela vai vispār neietekmēta algotā darba ņēmēju nodarbinātība ar minimālu algu, pat vājā tirgus periodos darbs

Nodarbinātības samazinājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenā pretrunu tēma attiecībā uz minimālās aļģēm ir saistība starp minimālo algu un bezdarbu. Atšķirības no minimālās algas izmantošanas, pamatojoties uz neoklasicisma teoriju, apgalvo, ka minimālās algas pieaugums izraisa nodarbinātības samazināšanos.

Neoklasicisma teorija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar neoklasicisma ekonomisko teoriju minimālās algas noteikšana virs līdzsvara punkta noved pie bezdarba pieauguma, kas ir saistīts ar to, ka vairāk darbinieku vēlas strādāt ar šo naudu, un mazāk darba devēju ir gatavi tos samaksāt. Šajā gadījumā minimālās algas izturas tāpat kā cenu grīdas. Tāpat kā cenu grīdai, minimālās algas rada pārāk lielu darbaspēka piedāvājumu, kas atšķirībā no precēm netiek iznīcināta vai nopelna valsts, un līdz ar to veido bezdarbu. Šī situācija ir saistīta ar faktu, ka mākslīgi augsti minimālās darba likmes palielina uzņēmuma izmaksas, kurām, lai saglabātu uzņēmuma rentabilitātes līmeni vai rentabilitāti, principā būtu jāpieņem darbā mazāk darbinieku. Sliktākajā gadījumā tas var novest pie dažu grupu izslēgšanas no darba tirgus.[9] Darba pieprasījuma samazinājums, kas nav darba vietu skaita samazināšana, var samazināt darba laiku.[10][11]

Tādējādi var apgalvot, ka minimālu algu ieviešana uzlabo to cilvēku dzīvi, kuru likmes ir palielinātas, bet kaitē to cilvēku interesēm, kuri ir samazinājušies. Tomēr minimālās algas aizstāvji uzskata, ka viss ir daudz sarežģītāks nekā teorētiski. Viens no šiem faktoriem ir iespēja, ka darba tirgū ir monopsons, un, lai gan ekonomiskā situācija mono pilsētā ir reta, informācijas trūkums, individuālas īpašības un zemā personīgā mobilitāte var radīt zināmu ietekmi uz darba devēju, nosakot algu likmes.

Neoklasicisma teorijas kritika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairāki ekonomisti, piemēram, Pierangelo Garegnani,[12] Robert L. Viennau,[13] Arrigo Orocher un Jan Stedman,[14] atsaucoties uz Piero Sraff darbu, noraida vienkāršo darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma modeli, apgalvojot, ka tas ir loģiski nepareizs. Gary Fields, profesors Kornela Universitātē, uzskata, ka šāds piedāvājuma un pieprasījuma modelis nepareizi novērtē darba tirgu tikai vienā nozarē. Pēc viņa domām, divu nozaru darba tirgus modelis, kas parāda iespējamo mobilitāti starp pašnodarbināto sektoru, uz ko neattiecas minimālās algas, un nozarē, uz kuru attiecas minimālāalga, dod iespēju veikt precīzāku analīzi. Balstoties uz šo modeli, viņš secina, ka "tā kā neaptverto (minimālās algas) nozare pastāv visur, modeļa prognozēšana no mācību grāmatas nevar būt uzticama".[15]

Kā jau minēts, cita neoklasicisma teorijas apgalvojuma nepareizības gadījums ir darba devēja monopsons, gan darba devēju slepenas vienošanās gadījumā, gan objektīvu priekšnoteikumu gadījumā, piemēram, zemas iedzīvotāju mobilitātes ziņā. Monopsonijas gadījumā pieprasījuma grafika kļūst arvien straujāka, kas nozīmē, ka līdzsvara cena pāriet uz labo pusi, kas noved pie likmju samazināšanas salīdzinājumā ar konkurējošu tirgu. Šajā gadījumā labi izveidota minimālā alga var palielināt likmes, nemazinot nodarbinātību un, iespējams, palielinot to. Tomēr attiecībā uz monopsoniju nav objektīvu datu minimālās aļģes noteikšanai līdzsvara cenas līmenī, un minimālās algas ietekme uz nodarbinātību pilnībā ir atkarīga no politiskā lēmuma pamanāmības. Parasti šajā gadījumā piemērotāk ir piemērot pretmonopola likumus nekā minimālās algas.

Cits gadījums, kad minimālo algu izveide neietekmē nodarbinātību, ir zemu cenu elastība attiecībā uz pieprasījumu pēc konkrētu nozaru produktiem. Šajā gadījumā minimālo algu noteikšana vienkārši palielina ražojamā produkta cenu, kas pircējam joprojām ir jāiegādājas. Tomēr globālajā ekonomikā ar atšķirīgām minimālo algu regulējumiem dažādās valstīs ir iespējama produktu importa aizstāšana, kas novedīs pie nozares slēgšanas šajā nozarē un līdz ar to arī bezdarba līmeņa pieauguma. Piemērs ir ogļu rūpniecība Francijā, kur ilgtermiņa kalnraču ieguvēju sociālo pabalstu pieaugums, tostarp algas, un vairākas citas problēmas lika šai nozarei nespēju konkurēt un slēgt pēdējo ogļu raktuves La-Ouv 2004. gadā.

Alans Blinders minēja trīs iemeslus, kāpēc minimālās algas noteikšana neietekmē nodarbinātību: augstie tempi samazina darbinieku mainību un līdz ar to arī darbinieku apmācības izmaksas; minimālās algas pieaugums var radīt potenciālo problēmu saistībā ar darbinieku pieņemšanu darbā augstākā līmenī nekā pašreizējie darbinieki; Darbinieku, kas saņem minimālo algu, izmaksas var būt tik neliela daļa no kopējām izmaksām, kuras tos var neievērot. Blinder atzīst, ka nav pārliecināts par savu paziņojumu pareizību, bet uzskata, ka "saraksts rāda, ka kāds var dalīties ar jauniem empīriskiem datiem un joprojām ir pilntiesīgs ekonomists".[16]

Inflācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži ekonomisti norāda, ka minimālās algas var izraisīt cenu inflāciju, jo uzņēmums cenšas kompensēt zaudējumus, samazinot cenas.[17][18]

Minimālo algu vērtība ir nozīmīgs cenu faktors, taču kopumā citi faktori ietekmē inflāciju. Bezdarba pieaugums, kas saistīts ar minimālgalvas dārzeņu skaita palielināšanos, ko parasti norāda arī minimālās algas pretinieki, samazina inflācijas spiedienu, Filipsa līkne pirmajā tuvumā norāda uz to. Parasti centrālā banka ir atbildīga par inflāciju, un tā var pielāgot savu politiku, pamatojoties uz minimālās algas izmaiņām. Ekonomists Peter Tulip samazina minimālo algu jautājumu, pētot tā ietekmi uz NAIRU (bezdarba līmenis, nevis paātrināta inflācija),[19] ko centrālās bankas ņem vērā, izstrādājot monetāro politiku.

Negatīvā ietekme uz ekonomisko attīstību

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Līdzīgi kā protekcionisms, minimālā alga samazina konkurenci darba tirgū, neļauj uzņēmumiem samazināt izmaksas ekonomikas lejupslīdes laikā, noved pie ekonomikas neefektivitātes, bezdarba, nabadzības, cenu pieauguma un vispārējās disfunkcijas.[20]
  • Tas sāp mazu uzņēmumu, nevis lielu.[21]

Demonstrācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Mudina nabadzīgākos un vismazāk produktīvos darba ņēmējus uz produktīvāku un prasmīgāku rēķina.[22]
  • Demonstrē nabadzīgākos iedzīvotāju segmentus, tostarp iegūstot papildu izglītību, garantējot viņiem iespēju iegūt darbu.[6]

Pētījumu rezultāti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pētījuma statistiskā precizitāte un iegūtais elastīgums starp minimālo algu un nodarbinātību[23]

Viens no slavenākajiem pētījumiem Amerikas Savienotajās Valstīs, kurā netika konstatēta minimālās algas pieauguma ietekme uz nodarbinātību, ir Alana Krugera un Deivida Karda "Minimālās algas un nodarbinātība: īpašs ātrās ēdināšanas nozares piemērs Ņūdžersijā un Pensilvānijā".[24] Katra ASV pavalsts veido savu minimālo algu. Tas ļauj ekonomistiem veikt salīdzinošu analīzi no valsts. Pētījumi liecina, ka uzņēmumu ikgadējā un vidējā darba samaksa pieauga, un nodarbinātības līmenis pieauga vai nemainījās valstīs, kurās tika noteikts minimāls līmenis.[25][26]

Ar 2015. gada 1. janvāri Vācijā minimālā alga bija EUR 8,50 stundā. Jau 2014. gadā, kad tika pieņemts likums par minimālo algu, uzņēmumi sāka pielāgoties likuma prasībām. Gadu pēc minimālās darba algas ieviešanas Vācijas ekonomisti pamatā secināja, ka "paredzamā katastrofa ar darbavietām nenotika". Un otrādi, 2015. gada beigās Vācija ir reģistrējusi zemāko bezdarba līmeni kopš 1990. gadu sākuma.[27]

Lielbritānijas tirgus pētījums parādīja, ka nozarēs, kuras regulē minimālās algas, cenas pieaug ātrāk nekā citās nozarēs.[28] Arī Low Pay komisijas pētījums parādīja, ka darba vietu samazināšanas vietā darba devēji izvēlējās samazināt likmes, darba laiku, palielināt cenas un atrast veidus, kā palielināt produktivitāti.[29]

Minimālās algas Eiropas Savienības valstīs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2022. gada sākumā minimālā mēnešalga bija noteikta 21 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī. Pēc ES statistikas departamenta "Eurostat" datiem zemākās noteiktās minimālās mēnešalgas bija Bulgārijā (332 eiro), Latvijā (500 eiro), Rumānijā (515 eiro), Ungārijā (542 eiro), Horvātijā (624 eiro), Slovākijā (646 eiro), Čehijā (652 eiro), Igaunijā (654 eiro), Polijā (655 eiro), Lietuvā (730 eiro), Grieķijā (774 eiro), Maltā (779 eiro) un Portugālē (823 eiro).

Savukārt vislielākā minimālā mēnešalga ES bija Luksemburgā (2257 eiro), Īrijā (1775 eiro), Nīderlandē (1725 eiro), Beļģijā (1658 eiro), Vācijā (1621 eiro), Francijā (1603 eiro), Spānijā (1126 eiro) un Slovēnijā (1074 eiro). Valsts noteiktas minimālās algas 2022. gada sākumā nebija Austrijā, Dānijā, Itālijā, Kiprā, Somijā un Zviedrijā.[30]

Alternatīvas minimālajai algai

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekonomisti un politiskie novērotāji liecina par citām minimālās algas alternatīvām, kuras, viņuprāt, spēs labāk cīnīties pret nabadzību, nepalielinot bezdarbu.

Garantēts minimums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no visefektīvākajām nabadzības apkarošanas metodēm ir garantēts minimālais vai negatīvs ienākuma nodoklis, kad katrs iedzīvotājs saņem noteiktu naudas summu, par kuru viņš var dzīvot, pamatojoties uz vairākiem kritērijiem. Garantētā minimuma īpašs gadījums ir pamata ienākums, kur vienīgais kritērijs naudas iegūšanai ir pilsonības klātbūtne.

1968. gadā Džeimss Tobins, Paul Pols Semjuelsons, John Kenneth Galbraith un vairāk nekā tūkstoš ekonomisti parakstīja apelāciju ASV Kongresā, mudinot to šajā gadā izstrādāt ienākumu garantijas sistēmu.[31] Tobin un Samuelsons arī iebilda pret minimālās algas.[32]

Šāda risinājuma galvenais trūkums ir veicināt atkarīgu attieksmi sabiedrībā un stimulu trūkumu starp nabadzīgākajiem iedzīvotāju segmentiem.

Atmaksājamais nodokļu kredīts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenā atšķirība starp šo metodi un negatīvo ienākuma nodokli ir tā, ka, lai saņemtu šādu aizdevumu, vispirms ir jāiegādājas noteiktais minimums.

Kolektīvais līgums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis, kurās šī metode ir veiksmīgi izmantota, ir Norvēģija, Zviedrija un Dānija. Šajās valstīs nav likumīgi reglamentētu minimālo algu, un tas ir noteikts kolektīvajā līgumā. Tomēr šī metode neaizvieto minimālās algas, bet tikai nosaka efektīvāku tā noteikšanas metodi.

Minimālā alga Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minimālā alga Latvijā ir zemākā mēnešalgas un stundas alga, ko darba devēji likumīgi maksā saviem darbiniekiem Latvijā. No 2024. gada 1. janvāra mēneša neto minimālā alga ir 700 €.

Minimālā alga
Periods Mēneša minimālā alga[33][34][35] Stundas likme[34][35] Dotās normas regulējošie MK noteikumi
01.01.1991 - 31.03.1991 0.83 Ls
01.04.1991 - 31.08.1991 0.95 Ls 0.006 Ls
01.09.1991 - 14.11.1991 1.30 Ls
15.11.1991 - 31.12.1991 1.40 Ls
01.01.1992 - 31.01.1992 2.30 Ls
01.02.1992 - 15.04.1992 3.35 Ls
16.04.1992 - 31.05.1992 5.00 Ls 0.03 Ls
01.06.1992 - 31.12.1992 7.50 Ls 0.04 Ls
01.01.1993 - 30.04.1993 7.50 Ls 0.04 Ls
01.05.1993 - 31.12.1993 15.00 Ls 0.09 Ls
01.01.1994 - 31.03.1994 15.00 Ls 0.09 Ls
01.04.1994 - 30.09.1994 22.50 Ls 0.133 Ls Nr. 89 no 19.04.1994
01.10.1994 - 31.12.1994 28.00 Ls 0.165 Ls Nr. 196 no 01.10.1994.
01.01.1995 - 31.12.1995 28.00 Ls 0.165 Ls Nr. 196 no 01.10.1994.
01.01.1996 - 31.03.1996 28.00 Ls 0.165 Ls Nr. 196 no 01.10.1994.
01.04.1996 - 31.12.1997 38.00 Ls 0.225 Ls Nr. 59 no 12.03.1996.
01.01.1997 - 31.12.1997 38.00 Ls 0.225 Ls Nr. 59 no 12.03.1996.
01.01.1998 - 31.12.1998 42.00 Ls 0.251 Ls Nr. 374 no 19.11.1997.
01.01.1999 - 31.12.1999 50.00 Ls 0.296 Ls Nr. 439 no 24.11.1998.
01.01.2000 - 31.12.2000 50.00 Ls 0.296 Ls Nr. 439 no 24.11.1998.
01.01.2001 - 31.12.2001 50.00 Ls 0.296 Ls Nr. 439 no 24.11.1998.
01.01.2002 - 31.05.2002 50.00 Ls 0.296 Ls Nr. 439 no 24.11.1998.
01.07.2001 - 31.05.2002 60.0 Ls 0.355 Ls Nr. 103 no 06.03.2001.
01.06.2002 - 31.12.2002 60.0 Ls 0.357 Ls Nr. 215 no 28.05.2002.
01.01.2003 - 31.12.2003 70.00 Ls 0.419 Ls Nr. 580 no 27.12.2002.
01.01.2004 - 31.12.2004 80.00 Ls[33][36][35] 0.474 Ls Nr. 535 no 23.09.2003.
01.01.2005 - 31.12.2005 80.00 Ls[33][35][36] 0.474 Ls Nr. 535 no 23.09.2003.
01.01.2006 - 31.12.2006 90.00 Ls 0.535 Ls Nr. 790 no 25.10.2005.
01.01.2007 - 31.12.2007 120.00 Ls 0.713 Ls Nr. 858 no 17.10.2006.
01.01.2008 - 31.12.2008 160.00 Ls 0.962 Ls Nr. 592 no 28.08.2007.
01.01.2008 - 31.12.2008 160.00 Ls 0.962 Ls Nr. 592 no 28.08.2007.
01.01.2009 - 31.12.2009 180.00 Ls 1.083 Ls Nr. 791 no 23.09.2008.
01.01.2010 - 31.12.2010 180.00 Ls 1.083 Ls Nr. 791 no 23.09.2008.
01.01.2011 - 31.12.2011 200.00 Ls[33][34][35][37] 1.189 Ls Nr.1096 no 30.11.2010.
01.01.2012 - 31.12.2012 200.00 Ls[33][34][35][36][37] 1.189 Ls Nr.1096 no 30.11.2010.
01.01.2013 - 31.12.2013 200.00 Ls[33][34][35][36][37] 1.203 Ls Nr.1096 no 30.11.2010.
01.01.2014 - 31.12.2014 320.00 €[33][34][35][37][38] 1.933 € Nr.665 no 27.08.2013.
01.01.2015 - 31.12.2015 360.00 €[39] 2.166 €[39] Nr.665 no 27.08.2013.
01.01.2016 - 31.12.2016 370.00 €[33][34][35][37][40][41] 2.13 €[35][41][42] Nr.656 no 24.11.2015.
01.01.2017 - 31.12.2017 380.00 €[37][43][44][45][46] 2.19 €[42] Nr.656 no 24.11.2015.
01.01.2018 - 31.12.2020 430.00 €[47][48][49][50][51] 2.48 €[34][42] Nr.656 no 24.11.2015.
01.01.2021 - 31.12.2022 500.00 €[52] 2,97 € Nr.656 no 24.11.2015.
01.01.2023 - 31.12.2023 620.00 €[53] 3,87 € Nr.656 no 24.11.2015.
01.01.2024 - 700.00 €[54] 4,37 € Nr.656 no 24.11.2015.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «КОНВЕНЦИЯ 131». www.ilo.org. Skatīts: 2018-11-25.
  2. ↑ «1.4. Основные конвенции МОТ» (krievu). 2011-07-13. Skatīts: 2018-11-25.
  3. ↑ «Ratifications of ILO conventions: Ratifications by Convention» (angļu). www.ilo.org. Skatīts: 2018-11-25.
  4. ↑ «1.2. Сколько стран ввели у себя МРOТ?» (krievu). 2011-07-13. Skatīts: 2018-11-25.
  5. ↑ Richard B. Freeman (1994). Minimum Wages – Again!. International Journal of Manpower.
  6. ↑ 6,0 6,1 A blunt instrument, The Economist, October 26, 2006(angliski)
  7. ↑ «Employment Policies Institute | Majority of Labor Economists Believe Minimum Wage Hikes Cause Unemployment». Employment Policies Institute (angļu). Skatīts: 2018-11-25.
  8. ↑ «Over 600 Economists Sign Letter In Support of $10.10 Minimum Wage: Economist Statement on the Federal Minimum Wage». Economic Policy Institute (en-US). Skatīts: 2018-11-25.
  9. ↑ Walter Williams. South Africa's War Against Capitalism. New York : Praeger, 1989. ISBN 027593179X.
  10. ↑ Tupy, Marian L. Minimum Interference Arhivēts 2009. gada 18. februārī, Wayback Machine vietnē., National Review Online, May 14, 2004
  11. ↑ «The Wages of Politics». Wall Street Journal.
  12. ↑ P. Garegnani, «Heterogeneous Capital, the Production Function and the Theory of Distribution», Review of Economic Studies, V. 37, N. 3 (Jul. 1970): 407—436
  13. ↑ Robert L. Vienneau, «On Labour Demand and Equilibria of the Firm», Manchester School, V. 73, N. 5 (Sep. 2005): 612—619
  14. ↑ Arrigo Opocher and Ian Steedman, «Input Price-Input Quantity Relations and the Numeraire», Cambridge Journal of Economics, V. 3 (2009): 937—948
  15. ↑ Gary Fields, "The Unemployment Effects of Minimum Wages, " International Journal of Manpower, Vol. 15, issue 2 (1994), pp. 74-81.
  16. ↑ Alan S. Blinder, "The $5.15 Question, " The New York Times, 23 May 1996, p. A29.
  17. ↑ «Increasing the Mandated Minimum Wage: Who Pays the Price?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 28. Novembris. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  18. ↑ kanopiadmin. «Why Wal-Mart Matters | Art Carden». Mises Institute (angļu), 2006-11-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-04-11. Skatīts: 2018-11-25.
  19. ↑ Veidne:Статья
  20. ↑ Abbott, Lewis F. Statutory Minimum Wage Controls: A Critical Review of their Effects on Labour Markets, Employment, and Incomes. ISR Publications, Manchester UK, 2nd. edn. 2000. ISBN 978-0-906321-22-5. [1]
  21. ↑ kanopiadmin. «Wal-Mart Warms to the State | Llewellyn H. Rockwell Jr.». Mises Institute (angļu), 2005-10-27. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-05-08. Skatīts: 2018-11-25.
  22. ↑ «Будет иметь только негативные последствия для распределения социальной справедливости. Законодательство о Минимальной заработной плате, по самой своей природе, поощряет одних за счёт наименее опытных, наименее производительных и бедных работников.» (Cato)
  23. ↑ Veidne:Статья
  24. ↑ Veidne:Статья
  25. ↑ Fiscal Policy Institute, "States with Minimum Wages Above the Federal Level have had Faster Small Business and Retail Job Growth, " March 30, 2006.
  26. ↑ Veidne:Статья
  27. ↑ Veidne:Статья
  28. ↑ Wadsworth, Jonathan. «Did the National Minimum Wage Affect UK Prices», September 2009. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 25. maijā. Skatīts: 2018. gada 1. decembrī.
  29. ↑ Low Pay Commission (2005). National Minimum Wage — Low Pay Commission Report 2005 Arhivēts 2013-01-16 Wayback Machine vietnē.
  30. ↑ «Eurostat»: Latvijā minimālā alga ir otrā zemākā Eiropas Savienībā lsm.lv 2022. gada 28. janvārī
  31. ↑ Steensland, Brian (2007). The failed welfare revolution. Princeton University Press. pp. 70-78. ISBN 0-691-12714-X, 9780691127149.
  32. ↑ Emerson Schmidt, «Union Power and the Public Interest», EP Dutton, 1980 as cited in [2]
  33. ↑ 33,0 33,1 33,2 33,3 33,4 33,5 33,6 33,7 «Minimum Wage in Europe - Google Public Data Explorer». www.google.com. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  34. ↑ 34,0 34,1 34,2 34,3 34,4 34,5 34,6 34,7 «Minimālās darba algas apmērs 1994.-2018. - Noderīga informācija - www.d-k.lv». www.d-k.lv. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  35. ↑ 35,00 35,01 35,02 35,03 35,04 35,05 35,06 35,07 35,08 35,09 «Minimālās darba algas likmes». VID.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 26. Jūnijs. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  36. ↑ 36,0 36,1 36,2 36,3 «Tark ja palk – palgakonsultatsioonid > PALGASTATISTIKA». www.tarkjapalk.ee. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. Aprīlis. Skatīts: 2019. gada 21. febr.. Arhivēts 2019. gada 1. Aprīlis Wayback Machine vietnē.
  37. ↑ 37,0 37,1 37,2 37,3 37,4 37,5 «Minimum wage - Statistics Estonia». www.stat.ee. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 14. Novembris. Skatīts: 2019. gada 21. febr.. Arhivēts 2018. gada 14. Novembris Wayback Machine vietnē.
  38. ↑ «Precizēta minimālā stundas tarifa likme 2014. gadā». Dienas Bizness. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  39. ↑ 39,0 39,1 «Precizēta minimālā stundas tarifa likme 2015. gadā». www.mk.gov.lv. 2014. gada 2. dec. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 5. Jūlijs. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  40. ↑ «Zināms minimālās mēnešalgas apmērs 2016. gadā | Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs». new.llkc.lv. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  41. ↑ 41,0 41,1 «2016. gadā lielāka minimālā alga un jauna stundas likmes aprēķina kārtība - LV portāls». lvportals.lv. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  42. ↑ 42,0 42,1 42,2 «Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu». LIKUMI.LV. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  43. ↑ «Minimālā darba alga 2017. gadā – 380 EUR | ifinanses.lv». ifinanses.lv. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  44. ↑ «Statutory minimum wages in the EU 2017 | Eurofound». www.eurofound.europa.eu. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  45. ↑ «Minimum wage | Eurofound». www.eurofound.europa.eu. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  46. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 10. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 30. novembrī.
  47. ↑ «No 1. janvāra minimālā alga Latvijā ir 430 eiro». TVNET. 2018. gada 1. janv. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  48. ↑ «No šodienas minimālā alga Latvijā ir 430 eiro». Jauns.lv. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  49. ↑ [3][novecojusi saite]
  50. ↑ «Минимальная зарплата в Эстонии вырастет до 500 евро». RUS TVNET. 2017. gada 7. dec. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  51. ↑ «No 1. janvāra minimālā alga Latvijā ir 430 eiro». www.diena.lv. Skatīts: 2019. gada 21. febr..
  52. ↑ «No jaunā gada Latvijā minimālā alga būs 500 eiro | Ministru kabinets». www.mk.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2021-12-20.
  53. ↑ lvportals.lv. «Stājas spēkā Darba likuma norma par minimālo algu 620 eiro 2023. gadā - LV portāls». lvportals.lv (latviešu). Skatīts: 2022-12-14.
  54. ↑ lvportals.lv. «2024. gadā minimālā darba alga būs 700 eiro, palielinās arī stundas tarifa likmes - LV portāls». lvportals.lv (latviešu). Skatīts: 2024-01-01.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikicitātu projektā ir citātu kolekcija par tēmu. Skatīt: Minimālā alga
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Minimālā_alga&oldid=4048060#Minimālā_alga_Latvijā"