Monūna ezers
| Monūna ezers | |
|---|---|
 Monūna ezera satelītaina | |
| Atrodas |
 Kamerūna |
| Koordinātas | 5°34′45″N 10°35′0″E / 5.57917°N 10.58333°EKoordinātas: 5°34′45″N 10°35′0″E / 5.57917°N 10.58333°E |
| Lielākais garums | 1,5 km |
| Lielākais dziļums | 96 m |
| Augstums v.j.l. | 1080 m |
| Izteka | Panke |
  Monūna ezers | |
 Monūna ezers Vikikrātuvē | |
Monūna ezers (arī Monūns; angļu: Lake Monoun, franču: Lac Monoun) ir ezers Kamerūnā, Rietumu reģionā. 1984. gada 15. augustā no ezera pēkšņi izdalījās ogļskābās gāzes mākonis, kas nogalināja 37 cilvēku. Līdzīgas briesmas rada tikai vēl divi pasaules ezeri — Ņosa ezers Kamerūnā un Kivu ezers Ruandā.
Ezera izvirdums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairāki cilvēki liecina, ka 1984. gada 15. augustā, ap plkst. 22:30 ir dzirdējuši skaļu troksni. Šajā laikā ezera rietumu daļā strauji izdalījās ogļskābās gāzes mākonis. Ap 03:00 mākonis sasniedza apdzīvotu vietu un līdz rītausmai no ogļskābās gāzes mira 37 cilvēki. Katastrofā izdzīvojušie liecina, ka miglai līdzīgais mākonis ir bijis rūgts, skābs. Ezera austrumu daļā ūdens vilnis pie zemes pieplacināja augus.
Vēlāki pētījumi liecināja, ka katastrofu nav izraisījušas vulkāna izvirduma radītas gāzes bet gan ezera ūdenī uzkrātā ogļskābā gāze. Tas tomēr neizskaidro upuru ādas apdegumus un mākoņa smaku (ogļskābā gāze ir bez smaržas).
Daži no upuriem brauca smagās automašīnas piekabē. Automašīnas dzinējs noslāpa un desmit cilvēki izlēca no piekabes. Divi piekabē palikušie izdzīvoja, jo atradās augstāk, virs ogļskābās gāzes.
Sākotnēji dīvainajam notikumam neizdevās atrast skaidrojumu, daļa iedzīvotāju pat uzskatīja, ka tas ir terora akts.
Pēc diviem gadiem notika līdzīga, daudz lielāka mēroga katastrofa ap 100 km attālajā Ņosa ezerā.
Degazācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
2003. gadā ar mērķi novērst katastrofas atkārtošanos ezerā tika ievietota degazācijas caurule. Sākotnēji gāzes atsūknēšanai bija nepieciešams sūknis, taču, sākoties ogļskābās gāzes plūsmai, sākās patstāvīgs gāzes izdalīšanās process. Pašlaik gāzes izdalīšanās ātrums brīžiem pārsniedz skaņas ātrumu un rada ap 50 m augstu strūklaku.
2005. gada septembra pētījuma (Mičiganas Universitāte) rezultātā noskaidrots, ka gāze no ezera netiek novadīta pietiekami ātri un ezera ūdenī ogļskābās gāzes koncentrācija pieaug. Ir nepieciešams padziļināt esošo cauruli un uzstādīt vēl vienu. Pretējā gadījumā nākamais letālais gāzes izvirdums ir nenovēršams.
Raksturīgi, ka ezera ūdens augšējā slānī dzīvo zivis, kas ir pielāgojušās pie tā, ka jau 5—7 m dziļumā sākas bezskābekļa ūdens slānis. Zivis spēj izturēt īsu uzturēšanos bezskābekļa ūdenī. Tā kā ezerā ir 3 daļēji nodalīti ūdens baseini, zivju populācija pārdzīvoja 1984. gada izvirdumu.