Muguras spura

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Haizivs (Squalus bucephalus) muguras spura ar dzelksni.

Muguras spura ir nepāra spura, kas atrodas daudzu ūdens dzīvnieku muguras daļā. Tā ir paredzēta galvenokārt ķermeņa stabilizācijai, lai novērstu rotāciju ap dzīvnieka garenasi.

Muguras spuras ir sastopamas šādu dzīvnieku grupās:

Dažiem dzīvniekiem muguras spura pilda arī aizsargfunkciju. Tās ir iekļauj sevī dzelkšņus (piemēram, dzelkņu haizivs vai arī izmirušās akantodes). Dažām sugām šie dzelkšņi ir indīgi. Vairākas samu sugas var spuras priekšējo staru pavērst galējā stāvoklī, lai atbaidītu pretinieku, vai arī lai nostiprinātos šaurā spraugā.

Muguras peldspurām ir dažādas formas un izmēri.

Zivis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Praktiski visām zivīm ir muguras spura. Taču ir arī izņēmumi, kuriem šādu spuru nav (piemēram, Squalus acanthias). Daudzām zivīm ir divas vai trīs muguras spuras, vai arī viena, bet gara spura, kas saaug kopā ar astes spuru. Plaši ir izplatītas sugas, kurām priekšējā muguras spura sastāv no asiem, cietiem stariem, bet aizmugurējā ir mīksta un gaļīga (tauku spura). Zivju muguras spuru iekšējo skeletu veido nūjiņskrimšļu - radiāliju (radialia) jeb staru balstu rinda, kuri atrodas ķermeņa muskulatūrā, bet ārējo - ļoti daudzi posmaini elastīna pavedieni, kas attīstījušies no ādas saistaudiem un balsta pašu spuru.[1]

Zīdītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zobenvaļu muguras spuras.

Zobenvaļiem muguras spura ir ļoti liela, salīdzinot ar ķermeņa garumu. Tās augstums var sasniegt 1,8 metrus. Daudziem zobenvaļiem (no 30 līdz 100 %), kas tiek turēti nebrīvē, ir novērojama muguras spuras nolaišanās. Domājams, ka tas notiek nepietiekošas fiziskās slodzes dēļ. Nebrīvē dzīvnieki daudz mazāk peld, un tiem nav vajadzības sekot savai orientācijai telpā, kas noved pie to muskuļu atrofēšanās, kas atbild par spuras turēšanu vertikālā stāvoklī. Savukārt savvaļā šāda parādība ir novērojama tikai 1% zobenvaļu.

Grenlandes valim vispār nav muguras spuras, kas var būt rezultāts evolucionārai adaptācijai, dzīvojot polārjūrās, kas ir klātas ar ledu.

Dzīves laikā vaļiem muguras spura iegūst individuālu robu un traumu rakstu. Pētnieki to izmanto. lai identificētu īpatņus.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. N. Bobrinskis, B. Matvejevs, A. Baņņikovs, Zooloģija II (Mugurkaulnieki), Rīga, "Zvaigzne", 1969, 56. lpp.