Near field communication

Vikipēdijas lapa
NFC mobilais telefons nolasa informāciju no viedplakāta

Near field communication (angļu: "tuva darbības lauka sakari") jeb NFC ir protokolu kopums, kas ļauj sūtīt datus starp mobilajām ierīcēm tuvā attālumā (līdz 10 cm) ar radiosakaru starpniecību.

Šo tehnoloģiju izmanto, lai starp mobilajām ierīcēm pārsūtītu kontaktus un citu saturu, atslēgtu durvis, veiktu mobilos maksājumus un daudzas citas darbības.[1][2]

NFC ir bezkontakta karšu standartu paplašinājums, vienā ierīcē apvienojot kartes un lasītāja tehnoloģijas. Katra NFC ierīce var darboties trīs režīmos:

  • NFC kartes emulācija — ierīci var izmantot kā viedkarti
  • NFC lasītājs/rakstītājs — ļauj lasīt informāciju no NFC tagiem (uzlīmēs vai plakātos iestrādātas lētas maza apjoma atmiņas mikroshēmas)
  • NFC vienādranga (P2P) režīms — ļauj NFC ierīcēm sazināties vienai ar otru, lai pārsūtītu nepieciešamo informāciju.

NFC tehnoloģijas izmanto standartus, kuros izmantota radiofrekvences identifikācija: ISO/IEC 14443, FeliCa, ISO/IEC 1809 u.c.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]