Radiosakari

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Radiosakari ir bezvadu informācijas pārraide, izmantojot radioviļņus.

Radiosakaru darbības princips[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Radiosakaru princips ir šāds: augstfrekvences maiņstrāva, kura radīta raidītāja antenā, izraisa apkārtējā telpā ātri mainīgu elektromagnētisko lauku, kurš izplatās elektromagnētisko viļņu veidā. Sasniedzot uztvērējantenu, elektromagnētiskie viļņi ierosina tajā maiņstrāvu ar tādu pašu frekvenci, ar kādu darbojas raidītājs. Bet, lai varētu pārraidīt radiosakarus, nepieciešams modulēt radioviļņus izstarošanas un uztveršanas brīdī. Lai radiovilni varētu modulēt, vispirms skaņu ar mikrofonu pārveido maiņstrāvā ar tādu pašu frekvenci, kāda ir skaņai. Pēc tam šo maiņstrāvu pastiprina zemfrekvences (ZF) pastiprinātājā un pievada raidītāja modulatoram. Modulatorā maiņstrāvas frekvences maina amplitūdu vai frekvenci uz augstfrekvences (AF) svārstībām, kuras pastiprina augstfrekvences pastiprinātājā un no raidītāja pa kabeli (fideru) padod uz antenu. Antena modulēto augstfrekvences strāvu izstaro kā noteiktas frekvences radiovilni.

Radio transmition diagram lv.png

Raidījuma uztveršanai lieto uztverošo antenu, kurā tiek inducēta augstfrekvences maiņstrāva, ko padod uz radiouztvērēju. Uztvērējā vājā modulētā augstfrekvences maiņstrāva tiek pastiprināta un izdalītas vajadzīgās frekvences svārstības, kuras detektē ar detektoru, lai pārveidotu skaņas frekvences maiņstrāvā. To pastiprina zemfrekvences pastiprinātājā un pievada skaļrunim, lai uztverto raidījumu varētu klausīties.

Modulācijas veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garajos, vidējos un īsajos viļņos lieto pārsvarā amplitūdas modulāciju (AM). Ultraīsviļņos lieto frekvences modulāciju (FM). Ir arī daudzi citi modulācijas veidi, piemēram, fāzes modulācija vai vienas sānjoslas modulācija (SSB). Mūsdienās arvien izplatītāki kļūst digitālās modulācijas veidi.

Uztvērēju veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienkāršākais uztvērējs ir detektora uztvērējs, kam nav vajadzīgs barošanas avots, taču tas var uztvert tikai spēcīgas tuvu esošas radiostacijas, ko jāklausās ar radioaustiņām. Šādam uztvērējam nav ne AF, ne ZF pastiprinātāja, to noskaņo ar vienkāršu svārstību kontūru. Sarežģītākiem uztvērējiem ir AF un ZF pastiprināšanas pakāpes. Lai palielinātu uztvērēja selektivitāti un jutību, lieto atgriezenisko saiti un šādus uztvērējus sauc par reģeneratīviem uztvērējiem. Mūsdienās visiem šiem uztvērējiem ir tikai vēsturiska un izglītojoša nozīme, kaut arī reģeneratīvie uztvērēji pēc dažiem parametriem var pārspēt mūsdienās lietojamos superheterodīnus.

Superheterodīna uztvērēji jeb superheterodīni ir mūsdienās visizplatītākie radiouztvērēji. Šādi uztvērēji satur speciālu mazjaudas augstfrekvences ģeneratoruheterodīnu jeb oscilatoru. Heterodīna frekvence, noskaņojoties uz radiostaciju, tiek mainīta vienlaicīgi ar uztveramo frekvenci ar tādu aprēķinu, lai frekvenču starpība (to sauc par starpfrekvenci) paliktu nemainīga. Shēmas daļu, kurā iegūst starpfrekvenci, sauc par frekvences pārveidotāju jeb jaucēju. Tajā iegūto fiksēto starpfrekvenci pastiprina starpfrekvences pastiprinātājā, detektē, pastiprina iegūtās ZF svārstības un pievada skaļrunim. Superheterodīnu priekšrocības ir mazāks noskaņojamo kontūru skaits un vienkāršāka signāla pastiprināšana fiksētās starpfrekvences dēļ. Trūkums — uztveršanas spoguļkanāla esamība, ko novērš, izmantojot divkāršu un pat trīskāršu frekvences pārveidošanu (profesionālos uztvērējos).

Paši mūsdienīgākie uztvērēji ir digitālie jeb ciparu uztvērēji, kas satur speciālu mikroprocesoru digitālā signāla atkodēšanai.