Nots ir grafiska mūzikas pieraksta zīme, ar kuras palīdzību tiek fiksēta un nodota informācija par skaņu. Tas ir viens no pamatjēdzieniem mūzikas teorijā un mūzikas notācijā, kas ļauj skaņas organizēt strukturētā sistēmā un reproducēt neatkarīgi no izpildītāja vai laika. Nots pats par sevi neapzīmē skaņu fiziskā nozīmē, bet ir abstrakts pieraksta elements, kas reprezentē noteiktas skaņas īpašības. Mūzikas pierakstā nots norāda skaņas augstumu un ilgumu. Rietumu mūzikas notācijā skaņas augstumu nosaka nots vertikālais novietojums uz nošu līnijām vai starp tās līnijām atbilstoši izmantotajai atslēgai, savukārt ilgumu jeb ritmisko vērtību nosaka nošu zīmes grafiskā forma, piemēram, vesela nots, pusnots, ceturtdaļnots u. c., un ar to saistītie elementi, piemēram, galviņas veids, kātiņš, karodziņi un punkti. Kombinācijā ar citiem mūzikas simboliem, tostarp atslēgām, taktsmēriem un alterācijas zīmēm, nots ļauj precīzi noteikt, kāda skaņa jāatskaņo un cik ilgi tai jāskan.
Notīm ir fundamentāla nozīme mūzikas pierakstā, analīzē un interpretācijā, jo tās veido pamatu partitūrām, balsīm un instrumentālajām partijām. Ar nošu palīdzību iespējams ne tikai atskaņot mūziku, bet arī analizēt melodiju, harmoniju, ritmu, formu un citas muzikālās attiecības, piemēram, motīvus, atkārtojumus un intervālus. Tādējādi notis ir būtisks instruments gan praktiskajā muzicēšanā, gan mūzikas teorētiskajā pētniecībā, pedagoģijā un kompozīcijā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nots.
