Pārliecināšana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Pārliecināšanas teorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārliecināšana nav tikai process, pēc Bernaja (Bernay), tā ir integrāla funkcija sabiedriskajās attiecībās un tā ir neatšķirama daļa no demokrātiska dzīvesveida. Pārliecināšanas mērķis, līdzīgi kā ietekmēšanas, ir mainīt, pārveidot un izmainīt uztveri, ietekmēt sajūtas, domāšanu, izturēšanos komunikatora vēlamajā virzienā.[1]

Aristotelis: Pathos, Ethos, Logos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārliecināšanas tehniku pirmsākumi ir meklējami Antīkajā Grieķijā, kad Aristotelis centās izskaidrot to, kas notika brīdī, kad pārliecināšana bija manāma sadzīvē pilsētvalstīs (city-states). Kopš tā brīža Aristoteļa aplūkotie temati ir piedēvēti par pašiem nozīmīgākajiem darbiem pārliecināšanā.[2] Viens no lielākajiem Aristoteļa ieguldījumiem šajā nozarē bija noteiktās pārliecināšanas stratēģijas: pathos, ethos un logos. Kā viņš uzsver, visefektīvākie pārliecināšanas mēģinājumi sevī ietver šos trīs konceptus, kas rada nelokāmu pamatu panākumiem.[3]

Pathos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pathos, attiecas uz emocijām, ko sajūt skatītāji. Kā Aristotelis uzskatīja, pārliecināšana rodas, ja skatītāju emocijas ir aizkustinātas.[4] To var uzskatīt, kā publikas psiholoģisko stāvokli, kas var ietekmēt klausītāja pārliecināšanu, jo „mūsu spriedumi, kad esam apmierināti un draudzīgi nav tādi paši kā brīžos, kad esam sāpināti un naidīgi". Šajā pārliecināšanas veidā svarīgi ir saprast personas patiesās domas/attieksmi no personas kārotajām domām/attieksmes. Zinot to, šo informāciju var izmantot, lai gūtu priekšrocības. Palīdzot viņiem redzēt, kā viņi no patiesā stāvokļa var nokļūt līdz vēlamajam, tā var pārliecināt cilvēkus praktiski par jebko.[3]

Ethos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ethos nozīmē, ka runas personai ir ticamība citu acīs.[5] Sabiedrība vairāk koncentrēsies uz runas personu vai avotu nekā uz pašu nodoto ziņu.[6] Lai ziņa būtu ticama, ir jābūt avota ticamībai, kas eksistē klausītāja prātos. Aristotelis ticēja, ka sabiedrība būs ietekmēta, ja tā uztvers runātāju kā ticamu. Viņš izceļ, ka ethos nav lieta vai kvalitāte, bet gan interpretācija, kas ir kā produkts, kas veidojas runātājam un publikai mijiedarbojoties. Ethos sevī ietver tādas lietas kā ķermeņa tips, augums, apģērbs, pārvietošanās, reputācija, vārdu izvēle, acu kontakts, sirsnība, uzticība, harisma u.c.[3]

Logos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Logos attiecas uz vārdiem, ko runas persona pasaka. Vārdu, stāstu, citātu, faktu izvēle ir noteicošā, lai skatītāju pārliecinātu. Šis pārliecināšanas veids ir balstīts uz loģiku un prātu.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Carl Botan, Vincent Hazleton. Public Relations Theory II (Routledge Communication Series izd.). Mahwah : Routledge, 2017. gada 19. decembrī. 102 Papildu |pages= vai |at=. lpp. ISBN 0805833854.
  2. Charles Larson. Persuasion: Reception and Responsibility. Belmont : Wadsworth Publishing Co Inc, 2017. gada 19. decembrī. 72. lpp. ISBN 0495567507.
  3. 3,0 3,1 3,2 Kurt Mortensen. Maximum Influence: The 12 Universal Laws of Power Persuasion. AMACOM, 2017. gada 20. decembrī. 10. lpp. ISBN 0814432093.
  4. 4,0 4,1 James Borg. Persuasion: The Art of Influencing People, 2017. gada 20. decembrī. 5. lpp. ISBN 0137005075.
  5. Arthur Berger. Dictionary of Advertising and Marketing Concepts. London : Routledge, 2017. gada 19. decembrī. 116. lpp. ISBN 1611329868.
  6. Bill Bearden, Rick Netemeyer. Handbook of Marketing Scales. London : SAGE Publications, 2017. gada 19. decembrī. ISBN 9780761910008.