Emocijas

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Amerikāņu psihologa Roberta Plutčika (Robert Plutchik) emociju ritenis

Emocijas (franču: émotion, latīņu: emovere — ‘satraukt’, ‘saviļņot’), arī jūtas, ir cilvēku un dzīvnieku subjektīvas reakcijas uz iekšējo un ārējo kairinātāju iedarbību. Emocijas ir cieši saistītas ar indivīda aktuālajām vajadzībām. To psiholoģiskais pamats — daudzveidīgi iedzimti centrālās nervu sistēmas un psihes pašregulācijas mehānismi, kas vienkāršoti, stereotipiski atspoguļo indivīda attieksmi pret problēmsituācijām. Emocijas ļoti spēcīgi ierosina vai kavē centrālās nervu sistēmas un visa organisma enerģētisko un funkcionālo rezervju mobilizēšanu un izmantošanu indivīda aktuālo vajadzību apmierināšanai.

Emocijām ir liela nozīme cilvēku savstarpējā saskarsmē. Tiek uzskatīts, ka cilvēku domāšana visu laiku svārstās starp loģiku un emocijām. Dažreiz virsroku gūst veselais saprāts, dažreiz cilvēki ļaujas emocijām.

Emocijas un jūtas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Termini ‘emocijas’ un ‘jūtas’ tiek izmantoti, lai runātu, rakstītu, spriestu par cilvēku emocionālo sistēmu. Lai gan šie vārdi ir sinonīmi,[1] tomēr dažreiz tiek izmantots atšķirīgs šo terminu lietojums. Piemēram, psiholoģijā tie tiek uzskatīti par diviem atšķirīgiem jēdzieniem. Psiholoģijā jūtas tiek definētas kā ilgstoši emocionāli procesi, kas nodrošina cilvēka attieksmi pret sevi, citiem un sabiedrību,[2] savukārt emocijas ir cilvēka psihes regulācijas procesi, kas nodrošina rīkoties mērķtiecīgi un norāda uz notikušā subjektīvo nozīmīgumu, saistot izziņu procesus un personības struktūru.[3] Lai gan liela daļa valodnieku uzskata, ka nav nepieciešams atšķirt šos divus terminus vienu no otra, ir arī valodnieki, kas uzskata, ka šie termini ikdienas sarunvalodā nav viens un tas pats.

Emociju pētīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čārlza Darvina zīmējums. Viņš pētīja dzīvnieku emocijas

Senie filozofi emocijas centās izteikt ar metaforu palīdzību. Viens no lielākajiem ieguldījumiem šajā jomā ir sengrieķu filozofam Aristotelim. Viņš emocijas saistīja ar darbību un indivīda uzskatiem. Savukārt romiešu filozofi Seneka Jaunākais un Hrīsips izveidoja klasisko emociju izziņas teoriju.

Psiholoģijā pastāv dažādas emociju pētīšanas pieejas. Viena no tām ir bioloģiskā pieeja. To sāka attīstīt angļu dabas pētnieks Čārlzs Darvins, un viņš uzskatīja, ka cilvēka emocionālās izpausmes saistība ar dzīvniekiem varētu būt viens no evolūcijas teorijas pierādījumiem.

Vēl pastāv somatiskā pieeja, kurā tiek uzskatīts, ka emocijas ir saistītas ar cilvēka ķermeni. Ķermeņa izmaiņas ir cieši saistītas ar konkrētā brīža emocijām.

Psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids piedāvā psihoterapeitisko pieeju. Tā sastāv no trīs teorijām: emocionālo traumu teorijas, iekšējo konfliktu teorijas un piespiedu atkārtošanās teorijas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu literārās valodas vārdnīca II. Rīga : Zinātne. 498. lpp. ISBN 5796602802.
  2. G. Breslava red. Psiholoģijas vārdnīca. Rīga : Mācību grāmata, 1999. 67. lpp. ISBN 9984182428.
  3. G. Breslava red. Psiholoģijas vārdnīca. Rīga : Mācību grāmata, 1999. 41. lpp. ISBN 9984182428.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]