Pakešu komutācija
Pakešu komutācija ir sakaru tīkla realizācijas veids, kurā visus nosūtītos datus, neatkarīgi no satura, veida vai struktūras sadala blokos, ko sauc par paketēm. Katra pakete tiek maršrutēta individuāli, vadoties no tajā esošās informācijas. Pakešu komutācija piegādā mainīga bitu ātruma datu plūsmu pa koplietošanas tīklu. Paketēm šķērsojot tīkla adapterus, tīkla komutatorus, maršrutētājus un citus tīkla mezglus, tās tiek buferizētas un rindotas, kā rezultātā tām ir mainīga aizkavēšanās.
Gadījumā, ja sakariem tiek piemērota maksa, piemēram, mobilo sakaru pakalpojumos, ķēžu komutācijas gadījumā tā ir maksa par savienojuma laika vienību, pat tad, ja dati netiek sūtīti. Turpretī pakešu komutācijai ir raksturīga maksa par pārsūtīto informācijas vienību, parasti megabaitu.
Pakešu komutācijas veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ir divi galvenie pakešu komutācijas veidi:
- Bezsavienojuma pakešu komutācija, zināma arī kā datagrammu komutācija. Šajā gadījumā katra pakete iekļauj pilnu adresāciju vai maršrutēšanas informāciju. Paketes tiek maršrutētas individuāli, dažkārt pat pa dažādiem ceļiem.
- Savienojumu orientēta pakešu komutācija, pazīstama arī kā virtuālo ķēžu komutācija. Šajā gadījumā savienojums definēts katrā iesaistītajā mezglā visu savienojuma laiku. Paketes ietvert savienojuma identifikatoru, nevis adreses informāciju, un tiek piegādātas stingri noteiktā kārtībā, piemēram, ATM.
Priekšrocības un trūkumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pakešu komutācijas priekšrocības:
- efektīvāka, salīdzinot ar ķēžu komutāciju, infrastruktūras izmantošana.
Trūkumi:
- mainīgs pakešu aiztures laiks.
Pakešu komutācijas lietojuma piemēri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šis ar informācijas tehnoloģijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |