Paralēlā pieslēgvieta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Printera paralēlā pieslēgvieta

Paralēlā pieslēgvieta (angļu: parallel port) ir ievadizvades pieslēgvieta, kas nodrošina informācijas pārsūtīšanu paralēlā formātā starp datoru un ārējām ierīcēm. Pirms plašas USB izplatības tā bija ātrākā PC savietojamo datoru ārējā pieslēgvieta. Lai arī SCSI bija ātrāks, tas nebija iebūvēts pamatplatē. Pie paralēlās pieslēgvietas parasti mēdza pieslēgt printeri, tāpēc to bieži vien sauc arī par printera pieslēgvietu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējās paralēlās pieslēgvietas versijās, datus bija iespējams pārsūtīt tikai vienā virzienā — no datora uz printeri. Divvirzienu datu pārsūtīšanas iespēja tika pievienota vēlāk. Šo saskarni nosauca par EPP (Enhances Parallel Port). Tas radīja iespējas ražot relatīvi lētus skenerus un ārējās datu glabāšanas iekārtas. Mūsdienās visas paralēlās pieslēgvietas funkcijas spēj nodrošināt USB pieslēgvietas. Tie ir mazāki, vienkāršāki (mehāniski), spēj nodrošināt lielākus ātrumus un signāli ir noturīgāki pret traucējumiem, taču to programmēšana ir nesalīdzināmi sarežģītāka.

DOS vidē paralēlajai pieslēgvietai var piekļūt kā ierīces failam ar nosaukumu LPTx, kur x — pieslēgvietas numurs. Parasti datoriem ir tikai viena pieslēgvieta (ļoti reti — 2), tāpēc parasti tas ir LPT1. Pēc šī, paralēlās pieslēgvietas sauc arī par LPT pieslēgvietām. Arī Windows vidē paralēlās pieslēgvietas apzīmē kā LPT. Paralēlā pieslēgvieta parasti ir ligzda ar 25 caurumiem 2 rindās (attēlā). Vecos datoros dažreiz ir sastopami līdzīgas formas virknes pieslēgvietas (arī ar 25 kontaktiem), taču tiem ir adatas, nevis caurumi.