Paralēlā pieslēgvieta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Printera paralēlā pieslēgvieta

Paralēlā pieslēgvieta (angļu: parallel port) ir ievadizvades pieslēgvieta, kas nodrošina informācijas pārsūtīšanu paralēlā formātā starp datoru un ārējām ierīcēm. Pirms plašas USB izplatības tā bija ātrākā PC savietojamo datoru ārējā pieslēgvieta. Lai arī SCSI bija ātrāks, tas nebija iebūvēts pamatplatē. Pie paralēlās pieslēgvietas parasti mēdza pieslēgt printeri, tāpēc to bieži vien sauc arī par printera pieslēgvietu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējās paralēlās pieslēgvietas versijās datus bija iespējams pārsūtīt tikai vienā virzienā — no datora uz ārējo ierīci. Divvirzienu datu pārsūtīšanas iespēja tika pievienota vēlāk. Šo saskarni nosauca par EPP (Enhances Parallel Port). Tas radīja iespējas ražot relatīvi lētus skenerus un ārējās datu glabāšanas iekārtas. Mūsdienās visas paralēlās pieslēgvietas funkcijas spēj nodrošināt USB pieslēgvietas. Tās ir mazākas, mehāniski vienkāršākas, spēj nodrošināt lielāku datu pārsūtīšanas ātrumu un signāli ir noturīgāki pret traucējumiem, taču to programmēšana ir nesalīdzināmi sarežģītāka.

Visbiežāk paralēlajām pieslēgvietām tika pieslēgts printeris, tādēļ tās sauc arī par LPT pieslēgvietām (Line Printer Terminal). DOS vidē paralēlajai pieslēgvietai var piekļūt kā LPTx, kur x — pieslēgvietas numurs. Parasti datoriem ir tikai viena paralēlā pieslēgvieta (ļoti reti — 2), tāpēc parasti tā ir LPT1. Arī Windows vidē paralēlās pieslēgvietas apzīmē kā LPT. Paralēlā pieslēgvieta parasti ir ligzda ar 25 caurumiem 2 rindās (attēlā). Vecu modeļu datoros dažreiz ir sastopamas līdzīgas formas virknes pieslēgvietas (arī ar 25 kontaktiem), taču tām ir adatas, nevis caurumi.