Proton (nesējraķete)

Vikipēdijas lapa
Proton
Протон
Izgatavotāja nosaukums UR-500; 8K82
Pielietojums Kosmiskā nesējraķete
Raķešu saime Proton
Raķešu grupa
Valsts Karogs: Padomju Savienība PSRS
Izgatavotājs
Izmēri
Augstums 46,28 m
Diametrs 7,40 m (maks.)
Masa 595 490 kg
Pakāpju skaits 2
Celtspēja
Derīgā krava uz LEO8400 kg
Lidojumu kopsavilkums
Statuss nelido
Starta vietas Baikonura
Startu skaits 4
Veiksmīgie 3
Avārijas 1
Pirmais lidojums 16.07.1965.
Pakāpes
(1. pakāpe - 1 gab.
Proton 1. pakāpe
8S810K
Tips šķidrās degvielas pakāpe
Dzinējs RD-253, jaunākajos modeļos RD-275 (6 gab.)
Vilkme 10 470 kN (vakuumā)
Pilna masa 450 510 kg
Sausmasa 31 100 kg
Diametrs 4,15 m
Garums 21,18 m
Degviela N2O4 / (CH3)2N2H2


2. pakāpe - 1 gab.

Proton 2. pakāpe
8S811
Tips šķidrās degvielas pakāpe
Dzinējs 3 RD-0210, 1 RD-0211 (4 gab.)
Vilkme 4×600 kN
Pilna masa
Sausmasa
Diametrs 4,1 m
Garums 10,9 m
Degviela N2O4 / (CH3)2N2H2
)
UR-500 (pirmais no kreisās) salīdzinājumā ar citām Proton versijām

Proton (Протон) jeb UR-500, GRAU indekss 8K82, bija PSRS Proton saimes divpakāpju nesējraķete. Tā tika izstrādāta 1960. gadu pirmajā pusē kā starpkontinentālā ballistiskā raķete un kaujas orbitālā raķete. 1964. gadā UR-500 kaujas galviņas projekts tika atcelts, un raķete tika pielāgota kosmisko aparātu palaišanai orbītā. Pirmais starts notika 1965. gada 16. jūlijā. Divu gadu laikā tika veikti četri Proton nesējraķetes starti, no tiem viens bija neveiksmīgs.

Konstrukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nesējraķete UR-500 sastāvēja no divām pakāpēm. Pirmā pakāpe tika izstrādāta speciāli šai raķetei, bet otrā tika mantota no starpkontinentālās ballistiskās raķetes UR-200 projekta. Šajā variantā Proton bija spējīgs pacelt 8,4 t derīgas kravas uz zemo Zemes orbītu.

Pirmā pakāpe sastāvēja no centrālā un sešiem sānu blokiem, kas izvietoti simetriski ap centrālo. Centrālajam blokam bija pārejas nodalījums, oksidētāja tvertne un astes nodalījums. Katrs sānu bloks sastāvēja no priekšējā nodalījuma, degvielas tvertnes un astes nodalījuma, kurā bija nostiprināts dzinējs. Pirmajā pakāpē bija seši autonomi šķidrās degvielas raķešdzinēji RD-253. Dzinējiem bija turbosūkņa degvielas padeves sistēma ar ģeneratorgāzes dedzināšanu. Dzinēja palaišanu veica, pārplēšot piromembrānu dzinēja ieejā.

Otrā pakāpe sastāvēja no pārejas, degvielas un astes nodalījuma. Otrās pakāpes dzinējiekārta bija veidota no četriem S. Kosberga izstrādātiem šķidrās degvielas dzinējiem: trīs RD-0210 un viena RD-0211. Dzinējs RD-0211 bija dzinēja RD-0210 modifikācija, kas nodrošināja nepieciešamo spiedienu degvielas tvertnē (uzpūšanu). Katru dzinēju varēja novirzīt leņķī līdz 3° 15' tangenciālos virzienos. Otrās pakāpes dzinējiem bija degvielas padeves turbosūkņu sistēma ar ģeneratora gāzes sadedzināšanu. Dzinējiekārtas kopējā vilce vakuumā bija 2352 kN. Otrās pakāpes dzinēji tika palaisti agrāk par pirmās pakāpes dzinēju izslēgšanu, kas nodrošināja “karstu” pakāpju atdalīšanās principu. Tiklīdz otrās pakāpes dzinēju vilce pārsniedza pirmās pakāpes atlikušo vilci, notika pakāpju savienojošo piroskrūvju uzspridzināšana; pakāpes atdalījās, bet otrās pakāpes dzinēju sadegšanas produkti, iedarbojoties uz siltumekrānu, bremzēja un atgrūda pirmo pakāpi.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]