Padomju Savienība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Союз Советских Социалистических Республик
Padomju Sociālistisko Republiku Savienība
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg
1922 – 1991
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Visu zemju proletārieši, savienojieties!
Himna
Internacionāle (1922.-1944.), PSRS himna (1944.-1991.)
Location of Padomju Savienības
PSRS (1945.-1990.)
Pārvaldes centrs Maskava
Valoda(s) krievu[1]
Valdība Padomju republika
Vēsture
 - Federatīvā valstī apvienojās KPFSR, UPSR, BPSR un APFSR 30. decembris, 1922
 - Belovežas gāršas līgums par savienības pārtraukšanu starp KSFPR, UPSR un BPSR 26. decembris, 1991
Platība
 - 1989 22 402 200 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1989. gadā 293 047 571 
     Blīvums 13,1 /km² 
Nauda rublis

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (krievu: Союз Советских Социалистических Республик (CCCP)) bija totalitāra komunistiska lielvalsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pēc Krievijas pilsoņu kara, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties boļševiku partijas rokās. 1922. gada beigās federatīvā valstī apvienojās Krievijas PFSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza PFSR, reālajai varai paliekot Maskavas centrālās valdības rokās. 1936. gada PSRS konstitūcija valsts iekārtu definēja kā proletariāta diktatūru, vēlāk — kā sociālistisko demokrātiju, kopš 1977. gada — kā "attīstītu sociālismu".[nepieciešama atsauce] Padomju Savienība 1940. gada 17. jūnijā okupēja Latviju, nelikumīgi izveidojot Latvijas PSR, kuru anektēja 1940. gada 5. augustā. 1991. gada 6. septembrī PSRS atzina Latvijas neatkarību.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1922. gadam boļševiku Sarkanā armija sakāva Balto kustības un vairāku nacionālo valstu armijas, iekarojot lielāko daļu bijušās Krievijas impērijas teritorijas. Lai dotu mazākumtautībām pašnoteikšanās šķietamību, 1922. gada decembrī Krievijas PFSR kopā ar Aizkaukāza PFSR, Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR izveidoja PSR Savienību jeb PSRS.

Dažus gadus vēlāk Padomju Vidusāzijā sākās valstu veidošana. 1923. gada 30. oktobrī PSRS pievienoja Horezmas PSR, bet 1924. gada 19. septembrī Buhāras PSR. 1924. gada 27. oktobrī likvidēja Turkestānas APSR, Buhāras PSR un Horezmas PSR, to vietā izveidojot Uzbekijas PSR ar Tadžikijas APSR un Turkmēnijas PSR. Savu galīgo 15. republiku skaitu PSRS ieguva pēc Karēļu-somu PSR likvidēšanas 1956. gadā.

Varas struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

VK(b)P XVIII kongresa delegātu grupa ar Staļinu, Molotovu, Kaļiņinu, Kaganoviču un citiem partijas vadītājiem pirmajā rindā (1939).

PSRS raksturoja tas, ka formālā vara atradās faktiskās varas pakļautībā. Formāli augstākā valsts varas institūcija sākotnēji bija Vissavienības padomju kongress, bet tā starplaikos — kongresa Prezidijs. 1936. gada PSRS konstitūcija izveidoja PSRS Augstāko Padomi, kurai bija likumdevēja un izpildvaras kontroles funkcijas. Augstākā Padome sastāvēja no divām vienlīdzīgām palātām, Savienības Padomes un Tautību Padomes. PSRS AP deputātus pilsoņi ievēlēja vispārējās vēlēšanās uz 4 gadiem no vienīgā atļautā komunistu un bezpartejisko saraksta. Gorbačova veikto konstitucionālo pārmaiņu rezultātā Augstāko Padomi 1989. gadā aizvietoja PSRS Tautas deputātu kongress. Augstākā Padome formāli apstiprināja PSRS Ministru padomi, Augstākās Tiesas tiesnešus, Ģenerālprokuroru. Gadā notika tikai 2 AP sesijas. Sesiju starplaikā augstākā valsts varas institūcija bija PSRS AP Prezidijs, ko veidoja priekšsēdētāja, 15 vietnieki, sekretārs un 20 locekļi. No konstitucionālā viedokļa PSRS AP Prezidija priekšsēdētājs (no 1990. gada PSRS prezidents) bija valsts vadītājs. Tas bija ceremoniāls amats, ko piešķīra otrās nozīmes politiķiem, kas galvenokārt pieņēma ārvalstu delegācijas.

Realitātē PSRS bija vienpartijas diktatūra, kurā vara piederēja Politbirojam. Atbilstoši partijas ideoloģijai, tas bija kolektīvs varas orgāns, bet parasti tajā dominēja viens vadonis. 1977. gada PSRS konstitūcijas 6. pants noteica "komunistiskās partijas vadošo lomu", tā leģitimizējot partijas varu. Vienīgā legālā partija valstī bija Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP). Tai piederēja varas monopols, tā pilnībā kontrolēja visas valsts struktūras un funkcijas. Politbirojs vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP vairs nebija politiska, bet administratīva organizācija, kurai pakļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju — Tautas deputātu padomju — darbība. Partija kontrolēja visus masu saziņas līdzekļus un grāmatu iespiešanu. Tai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.

Valsts vadītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Krievijas, vēlāk PSRS vadītāji: Vladimirs Ļeņins un Ļevs Trockis (1919).

PSRS dominēja viena vadoņa princips. Pirmajos gados pēc Ļeņina un Staļina nāves pastāvēja kolektīvā vadība, kas beidzās līdz ar viena vadoņa uzvaru. Pēc Hruščova gāšanas pastāvēja ierobežota kolektīvā vadība, kurā dominēja Brežņevs.

  • Vladimirs Ļeņins, partijas vadītājs, ieņēma valdības (Tautas Komisāru padomes) vadītāja posteni (1922–1924), tomēr aizvien sliktākās veselības dēļ valsts vadībā piedalījās minimāli.
  • Josifs Staļins ieņēma jaunizveidoto PSKP ģenerālsekretāra posteni (1924–1953), savu varu nostiprināja vairākus gadus pēc Ļeņina nāves, izraidot no valsts Trocki (1929), vēlāk Lielā terora laikā fiziski iznīcinot savus bijušos konkurentus Kameņevu, Zinovjevu, Buharinu, Rikovu un daudzus citus. Savu absolūto varu formalizēja 1941. gadā, ieņemot arī Ministru padomes priekšsēdētāja amatu.
  • Ņikita Hruščovs destaļinizācijas laikā izvirzījās kā pirmais starp Staļina mantiniekiem, ieņēma PSKP pirmā sekretāra posteni (1953–1964), vadīja Berijas arestu un nostiprināja savu vienpersonisko varu 1957. gadā pēc Antipartejiskās grupas sakāves, kļūdams arī par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju (1958—1964).
  • Leonīds Brežņevs ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1964–1982), līdz 1970. gadu sākumam ietekmi dalīja ar PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju Kosiginu un ceremoniālo valsts galvu, PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju Podgorniju. 1977. gadā Brežņevs kļuva par AP Prezidija priekšsēdētāju un 1980. gadā iecēla sev paklausīgu Ministru padomes priekšsēdētāju. Viņa varas laiks saistās ar stagnāciju PSRS.
  • Jurijs Andropovs, agrākais VDK vadītājs, ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1982–1984).
  • Konstantīns Čerņenko ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1984–1985).
  • Mihails Gorbačovs ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1985–1991), tika ievēlēts par pirmo PSRS prezidentu.

Nomenklatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vara koncentrējās padomju nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki), kā arī augstākie zinātnes un kultūras pārstāvji. Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai mutiski norādījumi. Nomenklatūra veidojās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās pārstāvju izvēlē pastāvēja dažādība, var izdalīt vairākas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tie:

  • kam bija politiskā ziņā "tīra” biogrāfija (pati persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nebija "ekspluatatoru šķiru" pārstāvju);
  • kas pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
  • kas savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
  • kas savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu.[nepieciešama atsauce]
PSRS CK vadītāji Brežņevs, Kosigins, Suslovs un Podgornijs piešķirot Ļeņina ordeni VĻKJS (1969).

Nomenklatūras sistēmā notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūrā notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T. i., par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.

Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais — nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam — privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš — no komjaunatnes uz kompartiju.

Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā — pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram — Staļinam. 60.–70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas Politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai — vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Savienības tautu karte pēc Baltijas valstu okupācijas (1941). Atsevišķi iezīmēti latgaļi.

Dažādos laika posmos PSRS sastāvēja no 4 līdz 16 Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR), no kurām dominējošā visās jomās bija KPFSR. Robežas un tajā ietilpstošo republiku un citu teritoriju sastāvs mainījās. Pēdējo lielāko teritoriālās aneksijas, tai skaitā Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas, Somijas austrumu daļas okupācijas īstenošanas rezultātā PSRS teritorija apmēram sakrita ar Krievijas impērijas teritoriju tās ziedu laikos — izņemot daļu Polijas, Somijas un Aļaskas.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Industrija bija attīstīta nevienmērīgi — relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni.

Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija — t. s. komandekonomika. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās "tautas īpašums". Bija atsevišķi īslaicīgi periodi (NEP laiks, kooperatīvu laiks), kad bija atļauta nosacīta individuāla uzņēmējdarbība, taču nebija atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar "tautas īpašumu" un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra — partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm.

Laiku starp Staļina nāvi un Hruščova atcelšanu var iedalīt divos posmos, kuru robeža ir 1959. gads. No 1953. gada valstī notiek aktīva destaļinizācija, ekonomiskās un politiskās reformas, kam seko pieci salīdzinošas stagnācijas un neveiksmju gadi. Pirmais posms iezīmē straujas politiskā terora beigas un gulaga nometņu slēgšanu. Tika veikti strauji uzlabojumi strādnieku un kolhoznieku dzīves apstākļos. Centralizēto ministriju kontroli aizstāja reģionālo sovnarhozu modelis. Valsts prestižu un pašapziņu cēla veiksmīgais padomju kosmosa programmas sākums. 1959. gadā sākas vairāki vāju ražu gadi, sliktākais no kuriem ir 1963. gads, atklājot padomju lauksaimniecības vājumu, ko nespēja glābt Hruščova lauksaimniecības kampaņas. Daudzās pilsētās sākās kopš kara gadiem neredzēts pārtikas trūkums. Hruščova varas pēdējos 6 gados strādnieku algas pieauga par 2-4% gadā, kamēr piena un gaļas cenas cēlās par 25-30%. Ekonomisko problēmu dēļ nenotika plānotā darba nedēļas saīsināšana un pensiju paaugstināšana. Sāka bremzēt strauji uzsāktā dzīvojamo māju celtniecības programma. Vieglā rūpniecība nespēja nodrošināt augošās produktu kvantitātes kvalitāti. Nepārdoto preču daudzums sasniedza 2 miljardus rubļu.[2]

Pat oficiālie padomju dati atklāja padomju cilvēku uztura problēmas.

Produktu grupa Ieteiktais patēriņš (kg/gadā) Reālais patēriņš, 1965 1970 1975 1980[3]
Gaļa un gaļas produkti 82 41 48 57 57
Piens un piena produkti 405 251 307 316 314
Olas (gab/gadā) 292 124 159 216 238
Dārzeņi un melones 146 72 82 89 93
Augļi 113 28 35 37 34
Zivis un zivju produkti 18,2 12,6 15,4 16,8 17
Graudu produkti 110 156 149 141 139
Kartupeļi 97 142 130 120 112

Papildus plānveida ekonomikas neefektivitātei, regulārajām neražām un melnajam tirgum, iedzīvotāju ikdienu ietekmēja algu stagnācija. Formāli algas turpināja augt, taču to pieaugums bija minimāls, kas nozīmēja arī preču patēriņa stagnāciju. Lai novērstu sabiedrības nemieru, pārtikas pamatproduktu cenas tika turētas nemainīgi zemas, kamēr iekāroto statusa produktu (īpaši automašīnu) cenas uzturēja augstas. Tas nodrošināja vismaz šķietamu sociālo vienlīdzību. Kā izņēmums minama padomju nomenklatūra, taču arī tās privilēģijas, salīdzinājumā ar mūsdienām, nebija tik uzkrītošas. Nomenklatūra saņēma papildus prēmijas, iespējas iepirkties labi apgādātos pārtikas un sadzīves preču specveikalos, vieglāku piekļuvi statusa priekšmetiem – dzīvokļiem, vasarnīcām, automašīnām un atpūtas braucieniem uz Austrumu bloka valstīm. Parādījās iespējas papildus peļņai. Ļoti labi atalgo ja darbu Sibīrijā, kur primitīvos dzīves un darba apstākļus atsvēra vairākas reizes lielāka alga. Attīstoties sakariem ar Trešo pasauli un Rietumvalstīm, īpaši iekārojamas kļuva darba iespējas ārzemju pārstāvniecībās, kur bija iespējas ne tikai nopelnīt valūtu, bet iegādāties preces pārdošanai PSRS.[4]

Pārtikas produktu cenas veikalos palika zemas, kamēr subsīdijas un investīcijas kolhozos katru gadu pieauga, cerībā, ka pieaugs arī ražība. Subsīdijas lauksaimniecībai pieauga no 3,5 miljardiem rubļu 1965. gadā līdz 28,8 miljardiem 1981. gadā un 58,8 miljardiem 1985. gadā. Svarīgākos lēmumus par lauksaimniecības subsidēšanu pieņēma 1965. gada martā, 1970. gada martā un 1982. gada maijā. Hruščova varas gados strauji pieauga visu iedzīvotāju grupu pirktspēja un pieprasījums pēc pārtikas, kamēr pārtikas ražošana stagnēja. Valsts uzspiestās iepirkuma cenas kolhoziem nozīmēja, ka gaļas lopu audzēšana tiem tikai radīja zaudējumus. 1965. gada subsīdijas sākotnēji noveda pie straujas lauksaimniecības izaugsmes, ko papildināja 1966. gada rekordraža, taču kopumā piecgadē ieplānotās investīcijas lauksaimniecībā netika veiktas. 70. gadu beigās PSRS piemeklēja neražas, sākās problēmas ar gaļas lopu audzēšanu. Ja galveno pārtikas produktu cenas gandrīz nebija mainītas kopš 1962. gada, tad algas bija pieaugušas gandrīz par 70%, kas radīja piedāvājuma un pieprasījuma nesakritību. Iedzīvotājiem nebija kur likt naudu. Rindas, nevajadzīgu produktu pirkšana vēlākai pārdošanai un melnais tirgus bija pieaugošā naudas apjoma rezultāts. Nestabila preču piedāvājuma rezultātā cilvēki masveidā izpirka visu. Veikalu darbinieki daudzas preces izpārdeva melnajā tirgū par paaugstinātām cenām, tā vēl vairāk samazinot veikalā esošo produktu daudzumu. Turīgākā iedzīvotāja daļa vismaz daļēji savus līdzekļus varēja iztērēt automašīnu un kooperatīvo dzīvokļu iegādē.

Nabadzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oficiāli nabadzība Padomju Savienībā nepastāvēja, taču izmantoja terminu "mazapgādātie". Hruščova varas laikā pētnieki veica vairākos minimālo ienākumu aprēķinus. 1967. gadā publiskoja 1959. gadā veiktu aprēķinu, kas četru cilvēku ģimenei (vecāki un divi bērni) ar visiem pieejamajiem sociālajiem pabalstiem minimālo ienākumu līmeni noteica uz 51 rubli mēnesī katram ģimenes loceklim. No šiem ienākumiem 56% tiktu tērēti pārtikai un 20% apģērbam, kamēr valsts subsidētās komunālās izmaksas būtu tikai 5,6%. Veselību un izglītību uzskatīja par bezmaksas. Tādējādi ģimenes ienākumiem mēnesī būtu jāpārsniedz 206 rubļi, lai tā nebūtu nabadzīga. Problēmas uzreiz radīja tas, ka 1965. gadā vidējā alga bija tikai 97 rubļi mēnesī. Šajā laikā 30% pilsētnieku un 40% laucinieku dzīvoja zem nabadzības līmeņa.

Brežņeva varas gados veica jaunu nabadzības līmeņa aprēķinu, kurā četru cilvēku ģimenei mēnesī vajadzēja 267 rubļus. PSRS vidējā alga šo līmeni sasniedza 1974. gadā. Tajā pašā gadā nabadzīgajām ģimenēm sāka izmaksāt 12 rubļu pabalstu par katru bērnu zem astoņu gadu vecuma. 1981. gadā vidējā viena strādājošā mēnešalga sasniedza 172,5 rubļus, tādējādi četru cilvēku ģimenes ienākumi pēc nodokļiem bija ap 310 rubļiem. Vieglajā rūpniecībā, apkalpojošajā sfērā, veselības aprūpē un kultūras sfērā strādājošie parasti saņēma zemākās algas. 1981. gadā inženieri saņēma no 95-150 rubļiem, skolotāji no 80-140 rubļiem, ārsti no 100-170 rubļiem mēnesī. Vidējā pensija 1981. gadā bija 58,8 rubļi mēnesī. Trūkums un nabadzība veicināja zādzības no darbavietām, melno tirgu un kukuļņemšanu.[5]

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija — marksisms-ļeņinisms — PSRS raksturīgs marksisma variants. Valsts iedzīvotājiem ikdienā bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības konkrētā brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās), tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, dota kārtējā oficiālā vēstures interpretācija. Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti, veicinot dubultmorāles iesakņošanos.

Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas "ass” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinoties un pat saasinoties sociālisma apstākļos. Sociālisma iekārtā tās uzdevums esot bijušo ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk — "jauna padomju cilvēka" veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru — "melnbaltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās/buržuāziskās, sociālistiskās/kapitālistiskās, derīgās — padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. No mazotnes centās cilvēkos ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums — tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret "nepartejiski" domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošās drošības institūcijas ("čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. Tas viss tika pamatots ar kolektīvismu, partijas un tautas vienotību. 30.–50. gados par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā.

Sabiedrībā dominēja politiska atsvešinātība, sabiedriska pasivitāte, bailes no valsts represīvajām iestādēm, plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam. Savukārt, ja indivīds par politiku neizteicās un neinteresējās, tikai pildīja obligātos sabiedriskos rituālus (specifiska "sabiedriskā" leksika valodā, piedalīšanās brīvprātīgi-obligātajos valsts svētku publiskajos gājienos, darba vietas sapulcēs, politinformācijās u.tml.), valsts varas politiskie un vardarbīgie aspekti to praktiski neskāra, līdz ar to lielākais pilsoņu vairums bija iemācījies visai ērti sadzīvot ar varu un tās totalitāro raksturu uzņēma kā pašsaprotamu.

Individuāla politisko negāciju kritika netika pieļauta un tika krimināli vajāta (Kriminālkodeksā bija pants "par sociālistiskās dzimtenes nomelnošanu"). Sociālo negāciju kritika tika organizēta centralizēti, veidojot atmaskojošus raidījumus TV (piemēram, Rīgas TV 70.–80. gados populārais raidījums "TV pirts"), preses slejas, karikatūras, kinofilmas, kur tika kritizēti "alkoholiķi", "ierāvēji", "birokrāti" u.c. aplami vidējā un zemākā ešelona nomenklatūras pārstāvji (valsts augstākā hierarhija netika kritizēta un tās lēmumus apšaubīt publiski nevarēja), tiem pretstatot godīgos un strādīgos "vienkāršos cilvēkus".

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staļina varas laikā Ļeņina un Trocka aizstāvētās “pasaules revolūcijas” vietā galveno uzsvaru lika uz “sociālisma celtniecību vienā valstī”. Lielākās padomju ārpolitikas aktivitātes koncentrējās uz pierobežas valstīm. Pēc Otrā Pasaules kara vairākas Āzijas valstis ieguva neatkarību. Padomju vadība, vadoties pēc saviem ideoloģiskajiem uzskatiem, bija pārliecināta, ka jaunās valstis izvēlēsies sociālistiskās attīstības ceļu, un veidos ciešas attiecības ar jau esošajām Austrumu bloka valstīm.

1955. gadā PSRS sāka publiski veidot attiecības ar Āzijas valstīm. Hruščovs un Bulgaņins apceļoja šo reģionu, padomju ieroči sāka parādīties Sīrijā un Ēģiptē. Ļeņina laika “pasaules revolūcijas” saukli tagad aizvietoja saukļi par nacionālās atbrīvošanas kustību, antikoloniālo cīņu, jauno valstu politisko un ekonomisko neatkarību no Rietumvalstīm. Imperiālisma sabrukums un sociālistiskā izvēle marksistu ideoloģiskajā izpratnē tika uzskatīta par neizbēgamā vēstures attīstības procesa daļu, kas beigtos ar komunismu. PSRS piedāvāja savu attīstības ceļu par labu piemēru citām jaunattīstības valstīm. Veidojot attiecības ar jauno valstu valdošajām elitēm, PSRS parasti ignorēja vietējo komunistisko partiju apspiešanu. Taču bez ideoloģiskiem saukļiem PSRS spēja piedāvāt salīdzinoši maz. PSRS parasti piedāvāja ieroču kredītus, kā arī palīdzību ar industriālo objektu celtniecību. No 1954. līdz 1964. gadam PSRS Trešās pasaules valstīm piešķīra kredītus gandrīz 4 miljardu USD apjomā, no kuriem ap 1,5 miljardiem tika izmantoti. Līdz 1964. gada beigām PSRS bija kreditējusi militārās tehnikas piegādes ap 15 pasaules valstīm ap 3 miljardu USD vērtībā. Tikmēr ASV ekonomiskā un militārā palīdzība Trešās pasaules valstīm laikā no 1946. līdz 1965. gadam pārsniedza 100 miljardus USD.[6]

Pēc 1960. gada PSRS-Ķīnas ideoloģiskais konflikts radīja konkurējošu spēku - Ķīnu, kas lai arī krietni nabadzīgāka, centās izplest savu politisko ietekmi Trešajā pasaulē. PSRS izvairījās atklāti militāri atbalstīt neatkarības kustības, ko Ķīna uzskatīja par revolūcijas ideālu nodevību. Hruščovs sniedza ierobežotu atbalstu pilsoņu kariem Kongo, Laosā un Vjetnamā. Jauno Āfrikas un Āzijas valstu vadītāji aizvien biežāk izrādījās nacionālisti, kas no PSRS pārņēma tikai vienpartijas diktatūras modeli, nesteidzoties veidot sociālismu. Lai raksturotu šo valstu attīstību, sāka izmantot frāzes “revolucionārā demokrātija” un “nekapitālistiskās attīstības ceļš”. Izveidojās tādi termini kā arābu sociālisms un afrikāņu sociālisms, kas gan ļoti atšķīrās no Maskavas vai Pekinas ideoloģiskajām nostādnēm.

Kubas raķešu krīze demonstrēja, ka PSRS ir pārāk vāja, lai ar savu kodolvairogu aizstāvētu valstis ārpus Austrumu bloka. Lai arī PSRS bija gatava un spējīga izveidot savu klātbūtni jaunajās valstīs, tā bija pārāk vāja, lai nopietni ietekmētu un veidotu to attīstību sev vēlamā virzienā. Izņēmumi bija dažas valstis (Kuba, Kongo Republika), kas pašas apzināti izvēlējās ieviest sociālismu. Cieša alianse ar PSRS nespēja novērst ASV veikto Ziemeļvjetnamas bombardēšanu 1965. gadā, kā arī Ēģiptes un Sīrijas sakāvi Sešu dienu karā 1967. gadā. Militārie apvērsumi gāza vairākus neatkarības līderus, kas bija veidojuši ciešas attiecības ar PSRS – Alžīrijas Ben Bella, Ganas Nkruma. 1965. gadā Indonēzijā pie varas nāca militārais režīms, kas nogalināja simtiem tūkstošu vietējo komunistu. Daudzas no jaunajām valstīm pievienojās Nepievienošanās kustībai. Kultūras revolūcijas sākums Ķīnā un Če Gevaras nāve Bolīvijā iezīmēja radikāli kreiso kustību konkurences apsīkumu, atstājot vietu pragmatiskākai PSRS politikai, kas veidoja attiecības ar dažādu valstu diktatoriskajiem režīmiem, piegādājot tiem lētus ieročus.[7]

PSRS paplašināšanās Otrā pasaules kara laikā (1939-1945) un Austrumu bloka izveide (1945-1948).

Lai risinātu tehnoloģiskās atpalicības un produktu trūkuma problēmas, PSRS bija nepieciešama attiecību uzlabošana ar Rietumvalstīm. PSRS bija nepieciešama tirdzniecība ar attīstītajām rietumvalstīm, tāpēc drīz pēc Leonīda Brežņeva nākšanas pie varas ar nozīmīgākajām Eiropas valstīm un ASV tika uzsākta attiecību normalizācija. Paralēli PSRS turpināja atbalstīt nacionālās atbrīvošanās kustības Trešajā pasaulē un cieši kontrolēt Eiropas satelītvalstis.

Austrumu bloks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pakļautajās Eiropas valstīs PSRS pieļāva nelielu brīvību, ja netika apdraudēta padomju sistēma. Rumānijas diktators Nikolaje Čaušesku veidoja neatkarīgu ārpolitiku un ekonomisko sadarbību ar Rietumiem. Kopš 1956. gada revolūcijas apspiešanas Janoša Kadara pārvaldītajā Ungārijā notika ekonomikas liberalizācija. Polijā zemniekiem netika uzspiesta kolektivizācija. Taču 1968. gada Prāgas pavasaris Čehoslovākijā apdraudēja padomju varas tālāku pastāvēšanu, tāpēc Varšavas līguma valstu bruņotie spēki to apspieda. Brežņeva doktrīna uzsvēra, ka komunistiskā partija ir atbildīga ne tikai par vienu valsti, bet arī par citām sociālisma valstīm, un ka neviena sociālistiskā valsts nedrīkst nostāties pret pārējām sociālistiskajām valstīm.

Ekonomiskā sadarbība starp Austrumu bloka valstīm nebija ekonomiski izdevīga. Ekonomiskajā stagnācijā slīgstošā PSRS vairs nevarēja atļauties uzturēt savus Eiropas satelītus, kuros bija augstāks dzīves līmenis nekā pašā PSRS. Vairākas Austrumu bloka valstis sāka aizņemties līdzekļus Rietumos, lai uzlabotu savu dzīves stāvokli. Tas īpaši izpaudās Polijā, VDR un Rumānijā. Polijas valdības parāds ārzemju aizdevējiem pieauga no 7,4 miljardiem USD 1975. gadā līdz 21 miljardam 1980. gadā. Investīcijas rietumu tehnoloģijās nenesa gaidīto ražošanas produktivitātes pieaugumu, un noveda pie strādnieku nemieriem un Solidaritātes izveidošanās 1980. gadā, ko izdevās apspiest tikai 1981. gada 13. decembrī, ieviešot valstī kara stāvokli. PSRS samazināja lētas naftas piegādes VDR, Ungārijai, Bulgārijai un Čehoslovākijai, lai pārdodot naftu pasaules tirgū varētu finansiāli atbalstīt Poliju.[8]

Ķīna un Trešā pasaule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS neveiksmīgi centās atjaunot 50. gadu beigās sabojātās attiecības ar Ķīnu. Pēc 1968. gada Prāgas pavasara apspiešanas Mao Dzeduns sāka baidīties par PSRS militāru uzbrukumu. Uz abu valstu robežas 1969. gadā vairākus mēnešus turpinājās militārās sadursmes. PSRS brīdināja, ka plāno atomtriecienu pa Ķīnas militārajiem centriem. Militārie draudi noveda pie minimālas attiecību normalizācijas, 1969. gada septembrī Kosiginam Pekinā tiekoties ar Džou Eņlaju. Līdz pat 1980. gadu sākumam PSRS pie robežas ar Ķīnu izvietoja lielus armijas, aviācijas un kara flotes spēkus.[9]

1966. gadā PSRS zaudēja ietekmi Ganā, tajā pašā laikā Indonēzijas armija iznīcināja komunistisko partiju. 1967. gadā Izraēla sakāva ar padomju ieročiem bruņotās arābu valstis. Piecus gadus vēlāk Ēģipte izraidīja padomju militāros padomniekus. Lai atgūtu ietekmi reģionā, PSRS sāka aktīvi atbalstīt radikālos režīmus Lībijā, Sīrijā un Irākā. Laikā no 1966-75. gadam PSRS jaunattīstības valstīm piegādāja ieročus 9,2 miljardu USD vērtībā. Laikā starp 1978. un 1982. gadu šis apjoms pieauga līdz 35,4 miljardiem USD.[8]

1975. gadā PSRS un Kuba sāka sniegt militāro atbalstu marksistiem Angolas pilsoņu karā. PSRS un Kuba arī atbalsta Etiopijas marksistus 1977.-78. gada karā pret Somāliju. Dienvidjemena izveidoja PSRS aviācijas un kara flotes bāzes.

Attiecības ar ASV[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV prezidents Džimijs Kārters (pa kreisi) un PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs paraksta bruņošanās ierobežošanas līgumu (SALT II) Vīnē (1979).

Pēc milzīgām investīcijām bruņojuma attīstībā 60to gadu otrajā pusē, PSRS uzskatīja, ka tās militārā varenība ir nodrošinājusi tai līdzvērtīgu stāvokli ar ASV un abas valstis var atļauties uzlabot attiecības. Sākās atslābuma periods. Notika vairākas Brežņeva tikšanās ar ASV Prezidentiem Niksonu un Fordu. Abas valstis vienojās ne tikai ierobežot bruņošanos, bet arī attīstīt tirdzniecību. 1975. gadā beidzās Vjetnamas karš, notika kopīga ASV-PSRS kosmosa misija un tika parakstīta Helsinku vienošanās. Taču sadarbību sāka graut ASV un PSRS atšķirīgās intereses Trešās pasaules valstīs. Papildus Angolai, PSRS 1979. gada iebrukums Afganistānā un 1981. gada kara stāvokļa ieviešana Polijā abu valstu attiecības noveda līdz zemākajam punktam. Jaunievēlētais Prezidents Reigans bija izteikti pretpadomisks, palielināja militāro budžetu un sāka sniegt atbalstu pretpadomju cīnītājiem Trešajā pasaulē.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskavas Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija (1980).

Sportā, tāpat kā citās sabiedriskās dzīves jomās, netika atļautas nekādas brīvas organizācijas, to vietā tika izveidotas valsts kontrolētas sporta biedrības. Padomju Savienībā oficiāli nepastāvēja profesionālais sports, taču lielākā daļa augsta līmeņa sportistu, lai gan skaitījās studenti, kareivji vai citu profesiju pārstāvji, faktiski saņēma algu par pilna laika sportošanu.

Padomju Savienības Olimpiskā komanda 14 reizēs no 18 ieguva visvairāk Olimpisko spēļu medaļu, pie kam kopš 1952. gada Padomju Savienības sportisti vienmēr bija medaļu kopvērtējuma pirmajā trijniekā. 1980. gadā Vasaras Olimpiskās spēles notika Maskavā.

PSRS izlase tradicionāli bija ļoti stipra basketbolā gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē, vīriešu izlase uzvarēja vairākos Olimpiskajos turnīros, Pasaules un Eiropas čempionātos. PSRS futbola izlase sasniedza finālus vairākos starptautiskos turnīros, tomēr nespēja sevi parādīt kā vienu no starptautiskā futbola lielvalstīm. Tās komanda uzvarēja vairākos čempionātos (tādos kā 1960. gada Eiropas čempionāts) un sasniedza daudzus finālus (piemēram, 1988. gada Eiropas čempionātā). PSRS hokeja izlase dominēja starptautiskajā sportā, iegūstot zelta medaļas gandrīz visās Olimpiskajās spēlēs un Pasaules čempionātos, kuros tā startēja.

1960. gados Padomju Savienībā uzplauka daiļslidošana, sevišķi pāru slidojumā un dejās uz ledus. No 1927. gada PSRS šaha lielmeistari bija līderi Pasaules čempionātā.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: PSRS sabrukums

Literatūrā var sastapt visai atšķirīgus skaidrojumus PSRS sabrukumam.[nepieciešama atsauce] Šī procesa dziļāko cēloņu meklējumos iezīmējas divas polāras pozīcijas:

  • Pirmās pozīcijas pārstāvji uzskata, ka PSRS sabrukuma cēloņi atrodami pašā padomju totalitārajā valsts varas sistēmā, kura ar savu iesīkstējušo nomenklatūru, milzīgo birokrātiju, centralizēto plānošanu, administrēšanu u.t.t., nebija spējīga pielāgot sabiedrību mūsdienu apstākļiem. Atpalikusī, neefektīvā, izšķērdīgā komandekonomika zaudējusi sacensībā ar augstāk attīstīto Rietumu valstu ekonomiskajām sistēmām. Tukšie veikalu plaukti, pastāvīgais sadzīves preču deficīts neatbilda propagandai par panākumiem Pārtikas programmas realizācijā. Masu komunikāciju un informācijas tehnoloģiju attīstība pavērusi "dzelzs priekškaru” un devusi iespējas PSRS pilsoņiem uzzināt vairāk par dzīvi Rietumu attīstītajās valstīs, par tur pastāvošajām cilvēku brīvībām un izaugsmes iespējām, salīdzinot dzīves apstākļus abās sistēmās un idealizējot pēdējo, kas sagrāvusi to lojalitāti valstij.
  • Otru viedokli pārstāv komunisma idejas un padomju sistēmas aizstāvji. Viņuprāt sociālisma sistēmas sabrukumu izraisījuši nevis iekšēji, bet gan ārēji cēloņi — "kapitālistisko imperiālistu un cionistu sazvērestība" pret PSRS, kā arī Rietumu monopolu vēlme iegūt savā rīcība PSRS izejvielas — it sevišķi naftu un gāzi. Pēc PSRS apoloģētu domām, pati par sevi sociālisma ekonomika bijusi laba un dzīvotspējīga. Tā ļāvusi nodrošināt padomju valsts drošību un militāro varenību, kā arī "ne strauju, taču nepārtrauktu cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanos".
Belovežas gāršas līguma parakstīšana par NVS izveidi (1991).

PSRS 80. gadu beigās aizsāktais politiskā režīma liberalizācijas process — pārbūve (kr. перестройка), — samazināja režīma kontroles stingrību pār politiskiem procesiem, pirmām kārtām — politisko cenzūru pār masu informācijas līdzekļiem. Līdz ar to pavērās iespējas plašākām opozicionārām aktivitātēm dažādos lielvalsts reģionos. Arī LPSR līdztekus vispārējai padomju ideoloģijas un totalitārisma kritikai, izvērsās opozicionārās kultūrvēsturiskās un ekoloģiskās aktivitātes — D. Īvāna un A. Snipa rosinātās "Daugavas kampaņa” un "Metro nē!", kuras mērķis bija apturēt valsts iespējas turpināt "vienotā nedalāmā tautsaimnieciskā kompleksa” izvērsumu, nerēķinoties ar ekoloģiskiem un kultūrvēsturiskiem apstākļiem. Šī darbība līdztekus citām aktivitātēm kultūras sfērā attīstīja nacionālās pašapziņas sabiedrisko dimensiju, kas sākotnēji gan vairāk bija saistīta ar vēsturiskās pieredzes apzināšanu (piem., staļinisma represijām) un centieniem atjaunot nacionālās simbolikas apriti masu apziņā. Līdzīgi procesi, gan mazākā mērā, norisa arī citos PSRS reģionos. Sākās plašāku sabiedrības slāņu iesaistīšana sociāli nozīmīgu lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā, līdz beidzot arī centrālajai varai bija skaidrs, ka šādi valsts pastāvēt vairs nevar: vai nu bija piepeši parādījušos masu opozīciju jāapspiež represīvā ceļā, vai ko kardināli jāmaina valsts uzbūvē un ideoloģiskajās pamatnostādnēs. Pēc tam, kad bijušās PSRS republikas bija vai nu pasludinājušas valstisko suverenitāti, vai starptautiski atzītā legālā formā izstājušās no PSRS (Baltijas valstis), Belovežas gāršā 1991. gada 8. decembrī Krievijas Federācijas, Ukrainas un Baltkrievijas Republikas vadītāji parakstīja "Vienošanos par Neatkarīgo Valstu Savienības dibināšanu", kas patiesībā bija vienošanās par PSR Savienības pārtraukšanu. Zīmīgi, ka šo vienošanos parakstīja to valstu vadītāji, kas 1922. gadā bija dibinājuši PSRS, izņemot Aizkaukāza valstis, kas jau iepriekš bija pārtraukušas sadarbības līgumu.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Līdz 1990. gadam PSRS nebija oficiālas valsts valodas. Tās funkcijas pildīja krievu valoda kā "starpnacionālās saziņas valoda". 1990. gada 24. aprīļa likums "Par PSRS tautu valodām" (О языках народов СССР) juridiski noteica krievu valodai valsts valodas statusu.
  2. The Failure of Khrushchevism
  3. The Soviet Social Contract and why it Failed
  4. The Soviet Social Contract and why it Failed
  5. Quality of Life in the Soviet Union
  6. THE SOVIET UNION IN THE THIRD WORLD: PURPOSE IN SEARCH OF POWER
  7. THE SOVIET UNION IN THE THIRD WORLD: PURPOSE IN SEARCH OF POWER
  8. 8,0 8,1 Soviet foreign policy from detente to Gorbachev, 1975-1985
  9. A History of Russia Volume 2: Since 1855

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]