Pāriet uz saturu

Pušķainā vālenīte

Vikipēdijas lapa
Pušķainā vālenīte
Stemonitis axifera (Bull.) T. Macbr. 1889
Nobriedis eksemplārs
Nobriedis eksemplārs
Klasifikācija
ValstsProtisti (Protista)
NodalījumsAmoebozoa
ApakšnodalījumsMycetozoa
KlaseMyxomycetes
KārtaStemonitales
DzimtaStemonitidae
ĢintsVālenītes (Stemonitis)
SugaPušķainā vālenīte (Stemonitis axifera)
Sinonīmi
Stemonitis fasciculata,
Stemonitis smithii
Izplatība
Visā pasaulē
Pušķainā vālenīte Vikikrātuvē

Pušķainā vālenīte,[1] agrāk pušķainā šokolādes gļotsēne (Stemonitis axifera) ir gļotsēņu suga. Tā aug pušķos uz trupošas koksnes, un tai ir raksturīgi augsti, sarkanbrūni sporangiji (sporu kapsulas), kas balstās uz slaidiem kātiem.

2023. gadā Latvijas Mikologu biedrība šo sugu izziņoja par gada gļotsēni.[2]

Taksonomija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi šo sugu kā Trichia axifera aprakstīja Žans Batists Fransuā Pjērs Buljārs 1791. gadā.[3] Tomass Hastons Makbraids to pārnesa uz Stemonitis ģinti 1889. gadā. Stemonitis fasciculata un Stemonitis smithii ir sugas sinonīmi.[4]

Apraksts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vālīšveida, cilindriskie sporangiji ar kātiem ir sakārtoti saišķos vai puduros, kas ir 7—20 mm gari. Katru sporangiju tur plāns, spīdīgs, melns kātiņš, kas ir 3—7 mm garš un 0,3—0,6 mm resns.[5] Nobriedušu sporangiju spilgti rūsgani brūnā krāsa pēc sporu izkliedēšanas kļūst gaiši brūna. Sporu izmērs ir 5x7 μm un tām ir gandrīz gluda, ļoti smalki kārpaina virsmas tekstūra.[6]

Līdzīgās sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bez mikroskopa pušķainā vālenīte no līdzīgām sugām atšķirama tikai, ja tā ir izaugusi lielāka par 1 cm — citas šādas krāsas sugas ir mazākas. Precīzai noteikšanai vajadzīgs arī sporu raksts, kas saskatāms tikai mikroskopa 1000x palielinājumā, un to izmērs, kā arī vālītes struktūra.[2] Tumsnējā vālenīte (S. fusca) sasniedz tādus pašus izmērus, taču nobriedusi ir tumšākā pelēkbrūnā tonī.[2]

Attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stemonitis axifera redzamā attīstība sākas no baltām vai dzeltenām kaudzītēm ar 1 mm lielām salipušām bumbiņām. Tās pulsējot pamazām stiepjas uz augšu, veidojot gļotainas vālītes — sporangijus un mainot krāsu no baltas uz sārtu, sarkanbrūnu līdz pat gandrīz melnai; līdz ar sporangijiem stiepjas arī izveidojies tievs melns kātiņš. Nobriedušas pušķainās vālenītes kātiņš sastāda no 1/3 līdz 1/2 no visa tās garuma, un uz tā atrodas rūsganbrūna, izbalējot gaišbrūna, vālīte, kas sastāv no smalka tīkliņa un brūnas sporu masas.[2]

Stemonitis axifera vajadzīgas apmēram 20 stundas, lai pabeigtu augļķermeņu veidošanu. No tām astoņas stundas ir vajadzīgas sporangiju izveidei un kātiņa attīstībai, vēl sešas stundas, lai sporu kapsulas — sporokarpi saražotu pigmentu un nobriestu, un vēl sešas stundas uz sporu izmešanu.[7][8]

Pāraugušās gļotsēnes atliekas melnu matiņu veidā var saglabāties visu gadu, taču pēc tiem vairs nav iespējams noteikt precīzu sugu.[2]

Ekoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gļotsēne ir saprotrofs[9] vienšūnas organisms, aug uz vidēji vai stipri satrūdējušas koksnes. Kad augļķermeņi vēl sastāv no pienbaltiem sporangijiem, tie ir iecienīts barības avots Philomycus kailgliemežiem, piemēram, P. carolinianus un P. flexuolaris. Gliemeži naktī izlien no mizas lēveriem un migrē uz atklātākām vietām mitru baļķu augšdaļā, apejot nobriedušākus, pigmentētākus augļu ķermeņus un izvēloties jaunākos — baltos. Gliemeži ēd sporangiju kātiņus no augšas uz leju. Citām kailgliemežu sugām priekšroka barošanā ar nenobriedušiem baltajiem sporangijiem nav novērota.[10]

Sastopama visā pasaulē,[11] bieža Eiropā un Latvijā. Latvijā pirmoreiz minēta jau pirmajā 1890. gada Rotertsa gļotsēņu pētījumā par Rīgas apkārtnes gļotsēnēm.[6] Latvijā parastais augšanas laiks ir no jūnija līdz jūlijam, retāk atrodama maijā un augustā, pavisam reti rudens mēnešos.[2]

Attēli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Tuvplāns
    Tuvplāns
  • Kolembola, kura ēd gļotsēņu sporas, uz Stemonitis axifera sporokarpiem
    Kolembola, kura ēd gļotsēņu sporas, uz Stemonitis axifera sporokarpiem
  • Nenobriedusi gļotsēne
    Nenobriedusi gļotsēne
  • Nobriešanas laikā
    Nobriešanas laikā
  • Dzīves cikla beigās
    Dzīves cikla beigās

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Kluša J. 2023. Complete checklist of myxomycetes in Latvia. Acta Biol. Univ. Daugavp., 23(2):127-151. 146. lpp.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 LETA. «2023. gada gļotsēne – pušķainā šokolādes gļotsēne». delfi.lv (latviešu), 2023-01-11. Skatīts: 2023-01-11.
  3. ↑ Bulliard P. (1791). Histoire des champignons de la France. I. Paris. page 118; plate 477.1.
  4. ↑ Stepenson SL. (2000). Myxomycetes: A Handbook of Slime Molds. Timber Press. ISBN 978-0881924398.
  5. ↑ Hermann Neubert, Wolfgang Nowotny, Karlheinz Baumann: Die Myxomyceten Deutschlands und des angrenzenden Alpenraumes unter besonderer Berücksichtigung Österreichs. Band 1. Karlheinz Baumann Verlag, Gomaringen 1993, ISBN 3-929822-00-8.
  6. ↑ 6,0 6,1 «Latvijas Daba un kultūrvēsture DZIEDAVA.lv». www.dziedava.lv. Skatīts: 2023-01-11.
  7. ↑ Dalpe Y; Corbeil M; Corbeil C (2008). "In situ differentiation of Stemonitis axifera (Bull.) Macbr". Cryptogamie, Mycologie (in French). 29 (4): 305—12.
  8. ↑ Daniel Mosquin. «Stemonitis axifera». Botany Photo of the Day (en-US), 2014-11-27. Skatīts: 2023-01-11.
  9. ↑ S. Wierzcholska, M. Halama, E. Panek, V. Plášek, A. Krzysztofiak, M. Romański, W. Fałtynowicz, L. Krzysztofiak. 2010. Świat śluzowców, grzybów i mszaków Wigierskiego Parku Narodowego. — Przyroda Wigierskiego Parku Narodowego, seria popularnonaukowa, Suwałki, s. 1—208.
  10. ↑ Keller HW, Snell KL (2002). "Feeding activities of slugs on Myxomycetes and macrofungi". Mycologia. 94 (5): 757—60. doi:10.2307/3761690. JSTOR 3761690. PMID 21156549.
  11. ↑ GBIF atradņu karte

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pušķainā_vālenīte&oldid=3986572"