Pusprezidentālisms

Pusprezidentālisms ir valdīšanas forma, kurā apvienojas gan prezidentālās, gan parlamentārās sistēmas elementi. Šajā gadījumā prezidentu ievēlē valsts pilsoņi un prezidents aktīvāk piedalās valdības un administrācijas veidošanā. Valdība par savu darbību ir atbildīga gan parlamentam, gan prezidentam.

Pusprezidentālā valdīšana pastāv Francijā, Somijā un vairākās valstīs, kas atrodas pārejas stadijā no diktatūras uz demokrātiju.^{[nepieciešama atsauce]}

Vēsture

Pusprezidentālisma vēsturiskās saknes meklējamas 20. gadsimta sākuma konstitucionālajos modeļos, kuros tika mēģināts apvienot parlamentārisma valdības atbildību ar tieši vai īpaši ievēlēta prezidenta politisko autoritāti. Par agrīniem pusprezidentālisma piemēriem politikas zinātnē bieži tiek uzskatīta Veimāras Republika Vācijā, kas pastāvēja no 1919. līdz 1933. gadam, un Somijas politiskā sistēma pēc 1919. gada konstitūcijas.

Mūsdienu izpratnē pusprezidentālisms visciešāk saistīts ar Francijas Piektās republikas izveidi 1958. gadā. Šī sistēma tika veidota pēc Ceturtās republikas parlamentārās nestabilitātes un Alžīrijas kara izraisītās politiskās krīzes. Šarls de Golls atbalstīja spēcīgākas izpildvaras izveidi, saglabājot valdības atbildību parlamenta priekšā. Īpaši nozīmīga bija 1962. gada konstitucionālā reforma, ar kuru Francijas prezidentu sāka ievēlēt vispārējās tiešās vēlēšanās.

Terminu pusprezidentālisms politikas zinātnē nostiprināja franču politologs Moriss Diveržē. Viņš šo jēdzienu izmantoja, analizējot sistēmas, kurās pastāv tieši ievēlēts prezidents ar būtiskām pilnvarām un vienlaikus arī premjerministrs un valdība, kas ir politiski atbildīga parlamentam.

Pēc Otrā pasaules kara pusprezidentālās sistēmas attīstījās vairākās Eiropas valstīs, bet īpaši strauji šis modelis izplatījās pēc Aukstā kara beigām. 1990. gados vairākas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, pārejot no autoritāras vai komunistiskas pārvaldes uz demokrātisku iekārtu, izvēlējās institucionālu modeli ar spēcīgu prezidentu un parlamentam atbildīgu valdību.

Politikas zinātnē pusprezidentālisms tiek analizēts ne tikai kā juridiska valdīšanas forma, bet arī kā praktiska varas līdzsvara sistēma. Tās darbība ir atkarīga no prezidenta pilnvaru apjoma, parlamentārā vairākuma sastāva, partiju sistēmas un prezidenta attiecībām ar premjerministru. Francijā īpaša nozīme bijusi tā sauktajai kohabitācijai, kad prezidents un parlamentārais vairākums pārstāv atšķirīgus politiskos spēkus.