Racionālās izvēles teorija
Racionālās izvēles teorija ir ietvars, kas tiek izmantots, lai izprastu un modelētu sociālo un ekonomisko uzvedību. Tā balstās uz pieņēmumu, ka indivīdi rīkojas, pamatojoties uz savām vēlmēm un ierobežojumiem, ar mērķi maksimizēt savu labklājību.
Teorija pieņem, ka indivīdiem ir pilnīgas un transitīvas vēlmes, tas nozīmē, ka viņi spēj noteikt prioritātes starp dažādām alternatīvām un rīkoties konsekventi saskaņā ar šīm prioritātēm. Tā pieņem, ka indivīdi izvēlas alternatīvas, kas maksimizē viņu gaidāmo lietderību. Lietderība tiek mērīta kā subjektīvs labuma līmenis, ko indivīds sagaida no noteiktas darbības rezultāta. Teorija apvieno personīgo lietderības funkciju ar personīgo varbūtību sadalījumu, balstoties uz Beijesa varbūtības teoriju.
Racionālās izvēles teorijā pastāv vairākas aksiomas, piemēram, pilnīguma aksioma, kas nosaka, ka indivīdam ir labi definētas preferences starp jebkurām divām alternatīvām, un transitivitātes aksioma, kas nodrošina, ka indivīds rīkojas konsekventi atbilstoši savām prioritātēm.
Racionālās izvēles teorijas pielietošana zinātnēs
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Racionālās izvēles teorija ir plaši izmantota ne tikai ekonomikā, bet arī politoloģijā, socioloģijā un citās humanitārās zinātnēs, lai analizētu un paredzētu indivīdu un grupu uzvedību dažādās situācijās.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Racionālās izvēles teorija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
|