Reģionālā ģeogrāfija
 | Šajā rakstā nav ievēroti latviešu valodā pieņemtie citvalodu īpašvārdu atveidošanas principi. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, atveidojot īpašvārdus pēc atveidošanas principiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
 | Šajā rakstā ir pārāk maz vikisaišu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, saliekot tajā saites uz citiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
 | Šis raksts ir slikti iztulkots. Iespējams, tulkojums ģenerēts ar tulkošanas programmatūru, vai arī tulks slikti pārvalda vienu no valodām. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Reģionālā ģeogrāfija ir galvenā ģeogrāfijas joma.[nepieciešama atsauce] Tā koncentrējas uz dažādu kultūras un dabas ģeogrāfisko faktoru mijiedarbību konkrētā zemē vai ainavā, savukārt tā ekvivalents, sistemātiska ģeogrāfija, koncentrējas uz īpašu ģeogrāfisko faktoru pasaules mērogā.
Reģionālās ģeogrāfijas sākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Uzmanība tiek pievērsta konkrētā reģiona unikālajām īpašībām, piemēram, dabas elementiem, cilvēka elementiem un reģionalizācijai, kas aptver vietas iekļaušanas reģionos paņēmienus. Saistībā ar vācu valodas valstu tradīcijām abi reģionālās ģeogrāfijas pīlāri ir zemju vai telpisko personu (konkrētas vietas, valstis, kontinenti) idiogrāfisks pētījums vai telpisko tipoloģiju (ainavas, piemēram, piekrastes reģioni, kalni reģioni, pierobežas reģioni utt.).
Reģionālās ģeogrāfijas pieeja
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Reģionālā ģeogrāfija ir arī noteikta pieeja ģeogrāfiskajam pētījumam, kas ir salīdzināma ar kvantitatīvo ģeogrāfiju vai kritisko ģeogrāfiju. Šī pieeja dominēja 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta pirmajā pusē, kad ģeogrāfiskajās zinātnēs bija centrālā ģeogrāfiskā paradigma. To vēlāk kritizēja aprakstošais raksturs un teorijas trūkums. Viņai bija raksturīga spēcīga kritika 1950. gados un kvantitatīvā revolūcija. Galvenie kritiķi bija G. H. T. Kimble un Fred K. Schaefer. Reģionālās ģeogrāfijas paradigma ir ietekmējusi daudzas citas ģeogrāfiskās zinātnes, tostarp ekonomisko ģeogrāfiju un ģeomorfoloģiju. Dažās universitātēs joprojām tiek mācīta reģionālā ģeogrāfija kā pētījums par galvenajiem pasaules reģioniem, piemēram, Ziemeļeiropā un Latīņamerikā, Eiropā un Āzijā, kā arī to valstīs. Turklāt kopš deviņdesmito gadu vidus gūts pārliecība par pilsētas un reģiona pieejas izpratni par ģeogrāfisko izpēti, uzsverot pilsētu un lauku mijiedarbību. Daži ģeogrāfi kopš 80. gadiem ir arī mēģinājuši atkārtoti ieviest zināmu reģionālismu. Tas ietver sarežģītu reģionu definīciju un to mijiedarbību ar citām mērogā.
Ievērojamākie pētnieki un to sasniegumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ievērojami pētnieki reģionālajā ģeogrāfijā bija Alfrēds Hetners no Vācijas ar viņa horeoloģijas koncepciju; Paul Vidal de la Blache Francijā ar iespējām (iespēja ir maigāka jēdziens nekā vides determinisms); un Amerikas Savienotajās Valstīs Richard Hartshorne ar viņa jēdzienu par apgabala diferenciāciju. Carl O. Sauer skola, kuru spēcīgi ietekmē Alfrēds Hetners un Paul Vidal de la Blache, tiek uzskatīta par reģionālo ģeogrāfiju visplašākajā nozīmē.[1]
Deriks Hinderijs pētījumos reģionālajā ģeogrāfijā koncentrējas uz Latīņameriku. Viņš ir ieinteresēts starptautisko ekonomisko politiku ietekmē no tādām organizācijām kā Pasaules Banka par jutīgām ekosistēmām un pamatiedzīvotājiem. Konkrētāk, viņš ir pievērsies Enron un Shell dabasgāzes cauruļvadu ietekmei uz Chiquitano un Ayoreo pamatiedzīvotāju kopienām, kas dzīvo Bolīvijā Chiquitano Dry Forest un Pantanal mitrājiem. Turklāt viņš uzrauga dabas gāzes eksporta projektu ietekmi, kas plānoti, lai gāzi no valstīm, piemēram, Bolīviju un Peru, lai Meksiku un Amerikas Savienotajām Valstīm. Visbeidzot, viņš arī izskata Ķīnas ieguldījumu un Japānas finansiālā atbalsta ietekmi uz vidi Dienvidamerikā.
Aleks Murphy darbs reģionālajā ģeogrāfijā galvenokārt vērsts uz Rietumu un Centrāleiropu. Viņam ir interese par mainīgo robežu raksturu Eiropā, Eiropas integrācijas ģeogrāfiskajām sekām un etnisko minoritāšu situāciju Eiropas valstīs. Viņš ir pievērsis īpašu uzmanību notikumiem Nīderlandē, Francijā un Vācijā.
Lizas Nelsonas pētījumi reģionālajā ģeogrāfijā koncentrējas uz Latīņameriku. Viņa ir ieinteresēta mūsdienu politikā, ekonomikā un kultūras pārveidošanā reģionā, jo īpaši saistībā ar globalizāciju un neoliberālo pārstrukturēšanu. Viņas pašreizējais darbs rūpīgi analizē dzimumu un pilsonības mainīgo raksturu meksikāņu pamatiedzīvotāju vidū nozīmīgu politisko un ekonomisko pāreju desmitgades laikā. Iepriekšējā pētījumā tika pētīta "neoliberālās" mežsaimniecības politika un pamatiedzīvotāju kopienas Michoacanā, Meksikā.
Pītera Volkera darbs reģionālajā ģeogrāfijā koncentrējas uz divām jomām: Āfrikas dienvidiem un ASV rietumiem. Abos reģionos viņš ir ieinteresēts mijiedarbībā starp sociālajām, politiskajām un kultūras pārmaiņām un cilvēka mijiedarbību ar vidi. Dienvidāfrikā viņš ir izpētījis attiecības starp makro- un mikropārvaldes politiku un resursu pārvaldību. ASV rietumos viņš ir pārbaudījis agrāk no resursiem atkarīgo lauku apvidu "ģentrifikāciju", jo tas ietekmē zemes izmantošanu un vides pārmaiņas.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ www.tandfonline.com. doi:10.1111/j.0033-0124.1977.00001.x https://www.tandfonline.com/action/captchaChallenge?redirectUri=%2Fdoi%2Fabs%2F10.1111%2Fj.0033-0124.1977.00001.x%3FjournalCode%3Drtpg20&. Skatīts: 2018-12-18. Tukšs vai neesošs
|title= - ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Regional Geography». geog.uoregon.edu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-09-28. Skatīts: 2018-12-18.