Roša robeža

Ļoti tālu no centrālā ķermeņa pavadoņa forma ir gandrīz sfēriska.

Tuvojoties Roša robežai, pavadoņa forma deformējas.

Nonākot pavadonim uz Roša robežas, tas gravitācijas radīto paisuma spēku ietekmē sāk sabrukt.

Orbitālie ātrumi ir atkarīgi no attālumiem līdz centrālajam ķermenim. Jo tuvāk tam, jo ātrums ir lielāks (sarkano bultu garums ir atšķirīgs).

Pēc laika pavadonis ir sadalījies un veido gredzenus, kādi ir novērojami ap Jupiteru, Saturnu, Urānu un citām planētām.

Roša robeža, lai gan pareizāk būtu Rošē robeža, dažreiz tiek saukts arī par Roša rādiusu, ir pavadoņa minimālais orbītas rādiuss, kurā tas vēl netiek sagrauts centrālā ķermeņa radītās gravitācijas dēļ. Šo terminu ieviesa franču astronoms Eduards Rošē, kurš to teorētiski aprēķināja 1848. gadā.