Sarkanie gvardi (Ķīna)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sarkanie gvardi Pekinā, 1966. gada septembris
Demonstrācija Pekinā, 1967. februāris
Demonstrācija, 1967

Sarkanie gvardi bija radikalizētu skolēnu un studentu grupējumi Mao Dzeduna uzsāktās Kultūras revolūcijas laikā Ķīnas Tautas Republikā. Viņiem raksturīga bija Mao citātu Mazā sarkanā grāmatiņa, ko tie visur nēsāja līdz un demonstrācijās turēja rokās. Sarkanos gvardus Mao galvenokārt izmantoja, lai 1967. gadā fiziski sagrautu esošo Komunistiskās partijas aparātu un valsts birokrātiju, gvardiem pazemojot un piekaujot Mao pretiniekus. Aktīvākais Sarkano gvardu darbības posms bija 1966.-1968. gados, kad viņu skaits sasniedza 11 miljonus.[1] Milzīgās Sarkano gvardu grupas drīz uzsāka haotiskas fiziskas un bruņotās cīņās savā starpā, kā arī ar citiem radikālo iedzīvotāju izveidotajiem grupējumiem. Lai atjaunotu kārtību valstī, Mao vairākas reizes Kultūras revolūcijas laikā izmantoja armiju, kas 1968. gada beigās arī pielika beigas Sarkano gvardu pastāvēšanai. Sarkano gvardu lielāko daļu nosūtīja strādāt fizisku darbu uz lauku reģioniem un rūpnīcām, līdz pat Mao nāvei 1976. gadā.

Sarkanie gvardi formāli izveidojās 1966. gada 18. augustā, milzīga jauniešu mītiņa laikā Pekinā. Mao ideja bija izmantot jauniešu fanātismu, lai sagrautu pastāvošo partijas un valsts aparātu, lai izveidotu jaunu revolucionāru sistēmu, kurā Kultūras revolūcijas laikā pārbaudītie Sarkanie gvardi un citi radikālī no iedzīvotāju masām, veidotu jauno valsts vadītāju bāzi.[2]

Vairākus milzīgus mītiņus Pekinā apmeklēja vismaz deviņi miljoni jauniešu no reģioniem, kas pēc tam izklīda pa visu valsti, īstenojot savu radikālo misiju. Viņiem pievienojās studenti no Pekinas universitātēm un institūtiem.

Sarkano gvardu veidošanu un vadību uzticēja Kultūras revolūcijas grupai, kas šajā laikā, kopā ar dažiem tuvākajiem Mao sekotājiem, veidoja augstāko valsts varu. Studentus mudināja attīrīt valsti no "anti-partijas un anti-sociālistiskas buržuāzijas", kā arī vērsties pret ikvienu Kultūras revolūcijas pretinieku. Sarkanie gvardi vērsās pret "četriem vecajiem", apņemoties sagraut veco Ķīnu, radot haosu, no kura radīsies jauna, Mao pilnīgi uzticīga Ķīna.

Mao un Kultūras revolūcijas grupas norādes un lozungi bija izplūduši, un regulāri mainījās, tāpēc katrs tos varēja iztulkot pa savam prātam, vienmēr atrodot kādu attaisnojošu lozungu, ar ko vērsties pret citādi domājošajiem. Jau no sākuma konflikti radās starp vietējiem provinču Sarkanajiem gvardiem un no Pekinas nākušajiem gvardiem, kas parasti centās uzņemties vadību. Vietējie un Pekinas gvardi arī konfliktēja par to, kurus partijas un iestāžu vadītājus "jātīra" provincēs. Provinču vadītāji bieži izveidoja vietējo studentu Sarkano gvardu grupas, lai aizsargātos no Pekinas un citu provinču gvardu uzbrukumiem.

1966. gada oktobrī Mao bija skaidrs, ka sākotnējā Sarkano gvardu izmantošanas ideja ir izgāzusies. Liela daļa vadītāju provincēs, tā vietā lai padotos Sarkano gvardu uzbrukumiem, veiktu publisku paškritiku un atkāptos no amatiem, ar vietējo studentu un strādnieku grupējumu palīdzību bija atvairījuši Sarkano gvardu uzbrukumus, un noturējušies pie varas. Papildus Sarkanajiem gvardiem tagad sāka veidot arī Revolucionāro dumpinieku vienības, ko industrializētajos rajonos veidoja no strādniekiem un ogļračiem. Šīs jaunās vienības kopā ar studentiem iesāka jaunu uzbrukumu vilni pret pastāvošajām varas iestādēm drīz izraisīja haosu valstī.

1966. gada decembrī valsts komerciālo centru Šanhaju pārņēma revolucionārie nemieri, esošā vara sabruka, un sākoties arī strādnieku streikam apstājās ražošana. 1967. gada janvārī Šanhajā sākās "Janvāra revolūcija", gvardiem un radikāļiem formāli sagrābjot varu pilsētā. Sarkanajiem gvardiem pārējā valstī uzdeva sekot Šanhajas piemēram, kas noveda pie vardarbīgām sadursmēm. Lai arī sākotnējais Sarkano gvardu mērķis bija neliela ienaidnieku grupiņa, mēģinājumi pārņemt varu nozīmēja, ka viņi tagad cīnījās pret visu esošo varas sistēmu un partijas biedriem. Vienai Sarkano gvardu grupai sagrābjot varu, viņai drīz uzbruka cita gvardu vai radikāļu grupa, kas sevi uzskatīja par ideoloģiski pareizāku.

Redzot šīs problēmas, 1967. gada janvārī Mao uzdeva veidot jaunus varas orgānus - revolucionārās komitejas, kuras pēc formulas "trīs vienā" bija jāveido trim Sarkano gvardu, partijas un armijas pārstāvjiem. Problēmas to veidošanā radīja Sarkano gvardu un Radikāļu naids pret partijas darbiniekiem, kurus tie nupat bija kritizējuši, bet tagad nācās pieņemt viņu klātbūtni revolucionārajās komitejās.[2]

1967. gada 23. janvārī armijai uzdeva pārtraukt dažādo grupējumu savstarpējās cīņas, atbalstot "pareizos" grupējumus un apspiežot pārējos. Vietējiem armijas komandieriem nebija nekādu instrukciju, kā izvēlēties pareizos grupējumus, tāpēc arī viņu lēmumi bieži izraisīja konfliktus, kuros nācās iejaukties Pekinai. Šis Mao lēmums iezīmēja armijas lomas palielināšanos jaunajā varas sistēmā. Turpmāko mēnešu laikā armiju vairākkārt izmantoja kārtības atjaunošanā, vienlaikus, ilgstoši tai aizliedzot izmantot ieročus un veicot ideoloģiskas tīrīšanas tās rindās, un kritizējot komandierus par kļūdainiem lēmumiem.

Armijas iejaukšanās daudzviet atjaunoja ierasto kārtību, pārāk ierobežojot Sarkano gvardu darbību, tāpēc marta vidū viņiem atkal ļāva atsākt savas revolucionārās nekārtības pret revolucionārajās komitejās amatus ieguvušajiem partijas veterāniem, kas nebija izgājuši pietiekamu paškritikas un pazemošanās ciklu. Gandrīz uzreiz atsākās Sarkano gvardu un Revolucionāro radikāļu frakciju savstarpējās sadursmes un uzbrukumi armijas vienībām. 6. jūnijā tika izdota jauna pavēle, kas aizliedza vardarbību, taču armijai joprojām bija aizliegts izmantot ieročus. Vasarā Mao centās panākt, lai Sarkano gvardu frakcijas beidz konfliktēt un apvienojas. Dažādo radikāļu un armijas konflikts Uhaņā noveda pie Uhaņas incidenta, kurā, par spīti Kultūras revolūcijas grupas pārstāvju norādījumiem, armijas komandieris atteicās izbeigt atbalstu vienai no frakcijām. Šis "dumpis" noveda pie tīrīšanas armijā un kreiso radikāļu bruņotas vardarbības uzliesmojuma. Sarkanie gvardi tagad uzbruka armijas vienībām un Pekinā ielauzās un aizdedzināja PSRS, Indonēzijas un Lielbritānijas vēstniecības.

1967. gada septembrī Mao lika izbeigt vardarbību, veidot revolucionārās komitejas, koncentrēties uz pareizajiem ienaidniekiem un atsākt partijas organizāciju veidošanu. Armijai tagad deva tiesības šaut uz Sarkanajiem gvardiem un Revolucionārajiem dumpiniekiem. Sākās Sarkano gvardu tiesāšana, ieslodzīšana un nāvessodi. Skolās un universitātēs izvietoja kareivjus. Visiem grupu un frakciju vadītājiem lika iziet ideoloģisko apmācību, kur valsts vadītāji viņus pakļāva kritikai un lika apvienoties revolucionārajās aliansēs. Sarkanajiem gvardiem aizliedza klejot pa valsti un lika atgriezties mājās, lielu daļu nosūtīja veikt fizisku darbu laukos un rūpnīcās. Visi šie lēmumi līdz 1967. gada beigām atjaunoja zināmu kārtību.

Lai demonstrētu, ka Kultūras revolūcija nav beigusies, 1968. gada martā atjaunoja revolucionāro aktīvismu, veicot jaunu tīrīšanu armijā, apvainojot to par atbalstu "labējiem". Valstī atsākās nekārtības, ieroču sagrābšanas un sadursmes. 13. jūnijā un 3. jūlijā armijai atkal deva pilnvaras atjaunot kārtību. 28. jūlijā Mao Sarkano gvardu vadītājiem Pekinā paziņoja, ka visiem bruņotās cīņa nepārtraukti jāizbeidz, ieroči jānodod un visas masu organizācijas jālikvidē. Nepaklausīgos piedraudēja pasludināt par kontrrevolucionāriem un iznīcināt. Sarkano gvardu grupu padzīšanu no ieņemtajām ēkām uzticēja strādnieku grupām. Sarkanie gvardi paziņoja par brīvprātīgu darbības izbeigšanu, dažas radikāļu grupas armija un strādnieki likvidēja fiziski. Pastiprinājās skolēnu un studentu nosūtīšana strādāt uz laukiem, šahtām un fermām. Septembrī Sarkano gvardu vienību aktivitāte beidzās, studentiem turpmāk paklausīgi piedaloties režīma organizētajās kampaņās. Tikai pēc Mao nāves uz laukiem strādāt nosūtītajiem jauniešiem ļāva atgriezties pilsētās. Vesela ķīniešu paaudze bija palikusi bez izglītības.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]