Silvestrs Stodevešers (vācu: Silvester Stodewescher, latīņu: Siluester, Sylvester) bija Rīgas arhibīskaps 09.10.1448.—12.07.1479. Viņa valdīšanas laikā savstarpējo karu dēļ Livonijas ordeņa mestrs Johans fon Mengede viņu apcietināja un izlaupīja zemes Vidzemē, Pleskavas karaspēks 1461.—1464. gadā okupēja arhibīskapam piederošās Atzeles austrumu daļu (tagadējo Pitalovas rajonu). Tās iedzīvotājus vai nu deportēja, vai pārkristīja pareizticībā.
Dzimis Tornā. 1427.–1431. gadā studēja Leipcigas Universitātē, kur ieguva bakalaura grādu.
1439.—1440. gadā ieguva maģistra grādu un kļuva par profesoru. Sacerējis komentārus Aristoteļa rakstiem.
1441. gadā kļuva par Vācu ordeņa virsmestra kancleru un kaplanu.
1448. gadā Romas pāvests viņu iecēla par Rīgas arhibīskapu pretēji Rīgas domkapitula gribai, kas bija ievēlējis Lībekas bīskapu Nikolaju.
1449. gadā Rīgas domkapituls viņu atzina pēc tam, kad viņš bija devis solījumu neinkorporēt domkapitulu Vācu ordenī un neuzsākt karu bez vasaļu piekrišanas.
1451. gadā viņš tomēr piekrita domkapitula pakāpeniskai inkorporācijai.
1452. gadā noslēdza Salaspils līgumu ar Vācu ordeni.
1457. gadā Raunas pilī izdeva t.s. “Silvestra žēlastību”, kas arhibīskapa vasaļiem paplašināja mantojuma tiesības.
1479. gadā sākās plaša karadarbība starp Livonijas ordeni un arhibīskapa sabiedrotajiem zviedriem, kas bija izcēlušies Salacgrīvas ostā. Zviedri tika sakauti, un ordeņa mestrs ieņēma visu arhibīskapijas teritoriju un Kokneses pilī sagūstīja arhibīskapu Silvestru.
Arhibīskapu atbrīvoja tikai pēc pāvesta iejaukšanās.
Drīz pēc šiem notikumiem arhibīskaps Silvestrs mira un tika apglabāts Rīgas Domā.
"Jānis Mengdens, saukts Osthofs, 37. Vācu ordeņa mestris, ieņēma šo amatu pēc Heidenreicha Finka. Šis mestris gribēja doties uz Prūsiju palīgā ordenim pret tām pilsētām, kuŗas bija atkritušas no ordeņa, bet iekšējs kaŗš aizturēja viņu Livonijā. Tādēļ mestris savu kaŗaspēku veda pret 13. Rīgas virsbiskapu Silvestri, ielenca viņu Kokneses pilī, ieņēma pili un sagūstīja virsbiskapu. Visi virsbiskapa un kapiteļa īpašumi tika atdoti izlaupīšanai. Ar šādu rīcību mestris mantoja maz pateicības no virsmestŗa, kuŗš tajā laikā atradās ļoti gŗūtos apstākļos. Beidzot abas puses, mestris un virsbiskaps, noslēdza 1453.gadā Salaspilī līgumu".
