Silvestra žēlastība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Silvestra žēlastība (vācu: Sylvestersche Gnade) bija 1457. gada 6. februārī Rīgas arhibīskapa Silvestra Stodevešera piešķirtās privilēģijas saviem vasaļiem. Privilēģija tika izziņota Livonijas landtāgā Raunā, kur pie parakstīšanas visus Rīgas arhibīskapijas vasaļus pārstāvēja Konrāds Ikšķils.

Saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Privilēģijas pirmās daļas pamatā bija Vācu ordeņa mestra Konrāda fon Jungingena žēlastība saviem Harijas un Viruzemes vasaļiem. Rīgas arhibīskapijā arī turpmāk darbojās 1422. gadā apstiprinātās Vidējās bruņinieku tiesības, kas, atšķirībā no Silvestra privilēģijas, regulēja ne tikai lēņu mantošanu, bet arī krimināllietas, tiesas procesu u.c. Mantošanas tiesības vasaļiem “vecajās lēņu tiesībās” bija samērā plašas. Sava daļa pienācās katram dēlam, lai arī par vislabāko tika atzīts nedalīts lēņu īpašums koprokas īpašumā. Meitām un atraitnēm pienācās mūža uzturs lēņu īpašumā vai daļa pūra veidā. Silvestra žēlastība būtiski neizmanīja atraitnes mantošanas tiesības, bet paplašināja meitu bez brāļiem mantošanas tiesības lēņu īpašumā. Būtisks žēlastības devums lēņu mantošanas attīstībā bija abu dzimumu sānu radu iesaistīšana kustamā un nekustamā īpašuma mantošanā līdz piektajai radniecības pakāpei ieskaitot. Silvestra žēlastības otrajā daļā minēta vesela virkne ierobežojumu, kas attiecās uz rakstītu lēņa grāmatu īpašniekiem. Tiem vasaļiem, kuriem nebija rakstītu lēņu grāmatu, saskaņā ar Silvestra žēlastību nebija tiesību uz jauno lēņu mantošanas kārtību. Uz arhibīskapijas galda muižām tika attiecināti visstingrākie lēņa mantošanas noteikumi, lai rastos iespēja, ka tie atkal atgriežas pie arhibīskapa galda muižām. Žēlastība nedarbojās koprokas muižās, kur mantošana jau tā bija pietiekoši plaša.

Reizē ar privilēģiju Silvestrs izdeva citu dokumentu, kas papildināja žēlastību un vēl precīzāk noteica lēņus, uz kuriem neattiecās žēlastības tiesības.

  1. arhibīskapa galda muižas,
  2. muižas Turaidas pilsnovadā (borchsöckinge) un draudzes novadā,
  3. Lēdurgas draudzes novadā, izņemot Igates muižu,
  4. Aderkasu muižas un visas Rozenu koprokas muižas, lai kur tās atrastos — vai nu Straupes draudzes novadā vai citur visā Livonijā,
  5. žēlastība neattiecās uz arhibīskapijas Latvju gala muižām Smiltenes, Raunas, Piebalgas, Dzērbenes, Cesvaines, Gulbenes, Bērzaunes draudzes novados, izņemot Zvārtavas jeb Švarchofas (Schwartzhawes) muižu, kā arī muižām Krustpils, Ļaudonas, Kokneses, Lielvārdes, Ikšķiles, Suntažu un Madlienas pilsnovados un draudžu novados,
  6. savas koprokas tiesības saglabāja Tīzenhauzeni, lai kuros draudžu novados vai pilsnovados viņu muižas atrastos,
  7. no žēlastības bija atbrīvoti divu brālēnu Hinrika un Jirgena fon Ungernu koprokas īpašumi,

Tādējādi par žēlastības lēņiem kļuva liela daļa muižu arhibīskapijas Līvu galā, kas piederēja lielajiem vasaļiem Aderkasiem, Gutslefiem, Ikšķiliem, Koskuliem, Krīdeneriem, Orgesiem (Orghes), Pāleniem, Patkuliem, Persevaliem, Zalciem un Fitinghofiem.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhibīskaps Mihaels Hildebrants (1484—1509), stājoties amatā, Silvestra žēlastību mēģināja atcelt, taču tas viņam neizdevās, jo vasaļi bija pietiekoši spēcīgi, lai spētu aizsargāt savas privilēģijas. Arī Hildebranta pēcteči arhibīskaps Jespers Linde (1509—1524) un Johans VII Blankenfelds (1524—1527) saskatīja žēlastībā savas varas apdraudējumu. Savukārt nākamais arhibīskaps Tomass Šēnings (1528—1539) nespēja stingri noturēt savas senjora pozīcijas un daudzus vīra lēņus ar speciālām privilēģijām pārvērta par žēlastības lēņiem.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rīgas arhibīskapa piešķirta privilēģija vasaļiem Livonijā Archived 2018. gada 9. februārī, Wayback Machine vietnē. Vija Stikāne (2002)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]