Sinerģētika

Sinerģētika (grieķu: sin — kopīgs, ergos — darbība) ir zinātnisku pētījumu starpnozaru virziens, kura uzdevums ir dabas parādību un procesu izpēte, pamatojoties uz sistēmu (kuras sastāv no apakšsistēmām) pašorganizēšanās principiem. Sinerģētika ir zinātne, kas nodarbojas visdažādāko struktūru pašorganizēšanos un rašanos, atbalsta, noturības un sabrukšanas procesu izpēti. Sinerģētika sākotnēji veidojās kā starpnozaru pieeja, tā kā principi, pārvaldnieki ar starpnozaru procesiem, ir vieni un tie paši neatkarīgi no sistēmas dabas.

Sinerģētikas pamatjēdziens ir struktūras definēšana kā stāvokļa, daudzelementu vai daudzfaktoru vides uzvedības, kura rodas rezultātā, kas nedemonstrē termodinamiska tipa centienus uz vidējošanu. Atsevišķos gadījumos struktūru izglītība ir viļņu raksturam un dažreiz to saista ar automātiski radītiem procesiem (pēc analoģijas ar pašsvārstībām).

Pētījumi

Ch. Šeringtons sauca par sinerģētiku, vai integratīvs, nervu sistēmas (muguru smadzeņu) saskaņota iedarbība pie pārvaldes ar muskuļu kustībām.

Ulam Ar., daudz strādājis ar Evm, 1964. gadā savā grāmatā «Nenolemtos matemātiskos uzdevumus» (Ģ.: Zinātne) augstu novērtēja sinerģiju — nepārtrauktu sadarbību starp mašīnu un tās operatoru, kas īstenojama uz informācijas rēķina uz displeju.

Saprotot gan analītiskas, gan skaitliskas pieejas ierobežotās iespējas pie nelineāru uzdevumu atrisinājuma, Un Zabuskij 1967. gadā nonāca pie secinājuma par vienotas sinerģētikas pieejas nepieciešamību, saprotot ar to «matemātiķi, lai saņemtu vienādojumu sistēmas matemātiska un fiziska satura saprātīgi likto jautājumu risinājumus».

Termina definēšana ir «sinerģētika», tuvu mūsdienu izpratnei, ieviesa vācu fiziķis Hermans Hākens 1977. gadā savā grāmatā «Sinerģētika».

Pētījumu virzieni

Sinerģētikas pētījumu lauks līdz šim pilnīgi nav noteikts, jo tās interešu priekšmets atrodas starp atšķirīgām disciplīnām, bet galvenās sinerģētikas metodes ir ņemtas no nelineāras nelīdzsvara termodinamikas. Eksistē dažas skolas, kuru ietvaros attīstās sinerģētiķu pieejas:

1. Briseles skola, kuras gultnē izstrādājās disipatīvu sistēmu teorija, atklājās vēsturiski priekšnoteikumi un starpnozaru teorijas pasaules uzskatu pamati.
2. H. Hākena skola, sinerģētikas un teorētiskas fizikas Institūta profesori ir Štutgartē. Viņš apvienoja lielu zinātnieku grupu apkārt daudzveidīgu grāmatu sērijas par sinerģētiku, ietvaros kuras pie tagadnes redzēja gaismu vairāk kā 60 sējumi.
3. Katastrofu teorijas matemātisku aparātu sinerģētiku procesu aprakstam izstrādāja Krievijas matemātiķis ar Arnolda un ar Rene Toma franču matemātiķi.
4. Ietvaros akadēmiķa skolas A. Samaras un Brūču biedra-korespondenta Ar P. Kurdjumova izstrādāta pašorganizējoša teorija uz matemātisku modeļu un aprēķināšanas eksperimentu bāzes (ieskaitot attīstības teoriju režīmā ar saasinājumu).
5. Sinerģētiku pieeja biofizikā attīstās M Brūču biedru-korespondentu darbos Vol'kenshtejna un Ar D. Chernavskogo.
6. Sinerģētiku pieeja teorētiskā stāstā attīstās D darbos Ar Chernavskogo, G. Malinetskogo, L.Borodkina, Ar P. Kapitsi, Ar J. Malkova, V. Korotaeva, P. Turchina.

Pakāpeniski sinerģētikas priekšmets izkārtojās starp atšķirīgiem virzieniem:

• dinamiskā haosa teorija pēta sarežģītas parādības, piemēram, turbulenci;
• determinētā haosa teorija pēta haotiskas parādības, kas rodas determinētu procesu rezultātā (neesot nejaušiem trokšņiem);
• faktālā teorija nodarbojas ar sarežģītu pašlīdzīgu struktūru pētīšanu, kas bieži rodas pašorganizēšanās rezultātā, starpnozaru process tāpat var būt fraktāls;
• katastrofu teorija izpēta pašnoorganizēšanās sistēmu uzvedību bifurkācija terminos, atraktors, nenoturība.

Skatīt arī

• Atraktors
• Bifurkācija
• Fraktālis
• Haoss
• Pašorganizēšanās
• Turbulence