Sporta ģenētika

Sporta ģenētika ir ģenētikas virziens, kas pēta cilvēka genomu fiziskajā aspektā (galvenokārt — sportisko) darbību. Pirmoreiz termins «fiziskā ģenētika (vai kustību) darbība» (Genetics of Fitness and Physical Performance) ieviesa Klods Bušarom 1983. gadā. Tajā laikā viņš publicēja divus rakstus vienā žurnāla numurā «Exercise and Sport Science reviews» [Bouchard, 1983a, b], kurā publicēja apkopotus faktus, pirmkārt, par individuālām atšķirībām reakcijā uz fiziskajām aktivitātēm, otrkārt, par pārmantošanu — vairāku fizisku, fizioloģisku un bioķīmisku īpašību, iesaistītu fiziskajās darbības.

Fiziskā ģenētika iekļauj sevī sporta ģenētiku un dažus aspektus antropoģenētikas и medicīnas ģenētiku. Bez tā, fiziskās ģenētikas darbībā ir dažādas metodes: molekulāras (QTL-kartēšana, biočipu tehnoloģija), ģenealoģiski un bioķīmisķi.

Svarīgi, ka 1980. gadā fiziskā ģenētika (sporta ģenētika) sāka pamazām attīstīties kā oficiālā starpatautiskā nozare ģenētikas jomā. Tbilisī Olimpiskā zinātniskā kongresā «Mūsdienu sports» bija pasludināts «Starptautiskas zinātniskas sabiedrības radīšana (un attiecīgi — sabiedrības mūsu valstī) sporta ģenētikā un somatikā».Tomēr šī jauna zinātnes nozare nebija vēl noformējama kā mācību disciplīna. Sporta ģenētika nav ienākusi ar līdztiesīgu nodalījumu institūtu fiziskas kultūras un fiziskās audzināšanas pedagoģisku institūtu fakultāšu akadēmiju mācību plānos. Mācību grāmatās un vadības sportistiem un treneriem (nelielos izņēmumos) arvien nav ģenētisku norādiijumu.

Fiziskā ģenētika pirms cilvēka genoma struktūras atklāšanas

Vel pirms projekta sākuma izveides «Cilvēka genoms» bija zināms, ka daudzas cilvēka īpašības, tādas kā — ķermeņa uzbūve, spēks, ātrums, izturība, nervu sistēmas īpašības u.c., ģenētiski determinēti un pārmantojas. Tajā periodā, zināšanas par pārmantojamības pazīmēm ieguva uz metožu pamata, novērojumos un dvīnīšu metodes. Piemēram, bija konstatēts, ka 50 % gadījumos sportistu bērniem ir izpaustas sportiskās iemaņas un 70 % gadījumos, ja abi vecāki bija sportisti. Kā arī tika konstatēts etnisks raksturs pārmantojamības spēju: sprintā vel nav labāku par afroamerikāņiem, bet skrējējos garās un vidējās distancēs — kenijieši un etiopieši. Ar pēdējo faktu Universitātē Glāzgovā (Skotijā) tika ierīkots Centrs par fenomena izpēti: kenijiešu un etiopijas skrējējiem.

Vairāk pārskatāmi pārmantojamibas aspekti, fizisku kvalitāšu, tika parādīts ar dvīņu metožu palīdzību.Tam tika izmantoti dati pa atšķirīgām pazīmēm dvīņiem. Rezultātā tika atklāti pārmantojamības koeficenti katrai no šīm pazīmēm. Jāuzsver, ka pārmantojamības koeficenti var variēt atšķirīgās populācijās.

Visvairāk ģenētiski faktori iespaido tās vai citas fiziskas īpašības (augsta mantojama pakāpe), tas mazāk — trenējamās īpašības, un pretēji. Sakarā ar to uz sporta specializējas agrā etapā, aktuāli ir ģenētiska predisponēta bērniem pie tiem видам спорта (sporta veidiem), panākumi kuros būs atkarīgi, vispirms, no īpašībām ar augstu pārmantojamību (ātruma, lokanības u.c. pakāpi).

Fiziskas darbības ģenētika pēc cilvēka genoma struktūras atšifrējuma

80. gadu beigās ar gēnu kartēšanas metožu aktīvu ieviešanu, kā arī projekta ietvaros "Cilvēka genoms" sāka rasties dati par gēniem, kas ir asociēti uz attīstīšanu un fizisku cilvēka kvalitātes attīstību. 1995 gadā amerikāņu (līdz šim stradājis Kanādā) zinātnieks Klods Bušars sāka izstrādāt grandiozu starptautisku projektu «HERITAGE» (saisinājumā no vārdiem: HEalth, RIsk Factors, Exercise Training And GEnetics), kurā piedalijās daži pētnieciski centri, un bija studējama saikne starp fenotipu datiem, kuri генотипическими un virs 800 cilvēku pēc atšķirīgām fiziskām slodzēm un pēc vairākām nedēļām tieši pēc šīm aktivitātēm. Par spīti QTL- kartēšanas metodes augstai efektivitātei, tomēr pašu izplatītāko metodi par atklāšanu informatīvu polimorfu (локусов) skaitās polimorfu gēnu-kandidātu asociāciju analīze, ar atšķirīgām fiziskām cilvēka īpašībām. Polimorfu gēnu-kandidātu meklējumos un to izmantošanā, ģenētiska predisponēta studēšanā pie atšķirīgu fizisku slodžu izpildes ir izveidots uz molekulāru muskuļa mehānismu zināšanas pamata vai jebkādas citas darbības un pieņēmuma — ka dotā gēna polimorfisms var iespaidot metabolismu procesu līmeni organismā.

Progress pārmantojamībā fizisku cilvēka kvalitāšu sapratnē HERITAGE pētījumu rezultātā bija nozīmīgs. K. Bušars un viņa kolēģes publicēja simtu darbu atšķirīgos fizioloģiskos un ģenētiskos žurnālos, bet rezumēja visus panākumus šai jomā Medicine & Science, žurnālu dažos izlaidumos; Sports and Exercise ģenētiskas kartes veidā; fiziski aktīvais cilvēks (2000—2009) .

Ārējās saites

• Обзор «Молекулярная генетика спорта: состояние и перспективы»

Literatūras saraksts

• Genetics of Fitness and Physical Performance. Bouchard C., Malina R.M., Perusse L. 1997. 408 pp.
• Спортивная генетика. Учебное пособие. Сологуб Е. Б., Таймазов В. А. 2000. 127 с.
• Основы спортивной генетики. Учебное пособие. Сергиенко Л. П. 2004. 631 с.
• Genetics Primer for Exercise Science and Health. Roth S.M. 2007. 192 pp.
• Молекулярная генетика спорта. Монография. Ахметов И. И. М.: Советский спорт, 2009. 268 с.
• Genetic and Molecular Aspects of Sports Performance. Bouchard C. & Hoffman E.P. 2011. 424 pp.
• Exercise Genomics. Pescatello L.S. & Roth S.M. 2011. 267 pp.