Pāriet uz saturu

Taromāts

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Taromats)
Taromāts Rumānijā
Taromāta telpa no darbinieku puses Latvijā

Taromāts ir ierīce, kas paredzēta dzērienu iepakojumu (piemēram, pudeles un metāla skārdenes) pieņemšanai un pārstrādei. Latvijā pieņem tikai bezalkoholisku un līdz 6% alkoholu saturošu dzērienu iepakojumus,[1] kas reģistrēti Latvijā — citās valstīs iegādātos iepakojumos nepieņem.[2]

Latvijā taromāti izplatījās ar depozīta sistēmas ieviešanu 2022. gadā.[3] Šī sistēma paredz, ka patērētāji maksā nelielu depozīta maksu (0,10 €) iegādājoties dzērienu iepakojumus, ko viņi var atgūt, atgriežot tukšos iepakojumus taromātos. Visā Latvijā ir uzstādīti simtiem taromātu, lai atvieglotu iepakojumu atgriešanu. Sistēmu uztur SIA "Depozīta iepakojuma operators". Tie uzņēmumi, kas nav noslēguši līgumu ar DIO, tukšos depozīta iepakojumus uz depozīta punktiem nogādā paši.[4]

Taromātu ikdienas apkalpošanu veic attiecīgie veikali, tāpēc taromāti darbojas tikai veikala darba laikā.[5]

Taromātu darbības princips

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Iepakojumu ievietošana: Lietotājs ievieto tukšu pudeli vai skārdeni taromātā.
  2. Identifikācija: Taromāts skenē iepakojumu, izmantojot svītrkodus un/vai formas atpazīšanas tehnoloģiju, lai noteiktu, vai iepakojums ir pieņemams. Ja svītrkods nav nolasāms, pudele nav iztukšota vai zaudējusi formu, taromāts to nepieņem.[6]
  3. Uzglabāšana: Apstiprinātais iepakojums tiek saspiests vai sasmalcināts (izņemot stiklu, kuru smalcina tikai dažu veidu taromātos) un uzglabāts taromātā līdz tā iztukšošanai.
  4. Atlīdzība: Taromāts izsniedz lietotājam atlīdzību, kas var būt nauda, kuponi vai atlaides (Latvijā par 1 pudeli vai skārdeni lietotājs saņem kuponu 10 centu apmērā).

Taromātu vēsture aizsākas 20. gadsimta vidū. Pirmā taromātu koncepcija radās 1950. gados pēc Otrā pasaules kara, kad pieauga rūpes par resursu taupīšanu un pārstrādi. Zviedrijas uzņēmums Wicanders izstrādāja vienu no pirmajiem taromātiem, kas spēja pieņemt stikla pudeles un izsniegt monētas kā atlīdzību. 1960. gados šī tehnoloģija turpināja attīstīties, un Zviedrija kļuva par pirmo valsti, kurā taromāti tika plaši izmantoti.

1980. gados taromātu tehnoloģija sāka izplatīties arī citās Eiropas valstīs un ASV. Šajā periodā tika izstrādāti uzlaboti modeļi, kas spēja atpazīt un pieņemt dažādus iepakojuma veidus, piemēram, plastmasas pudeles un metāla skārdenes.

1990. gados taromātu tirgū ieviesa modernākas tehnoloģijas. Izveidojās starptautiski uzņēmumi, piemēram, TOMRA no Norvēģijas.

2000. gados arvien vairāk valstu ieviesa depozīta sistēmas, lai veicinātu iepakojuma pārstrādi, kas palielināja taromātu pieprasījumu un uzstādīšanu. Šajā laikā tālāk uzlabojās tehnoloģijas, padarot lietotājam draudzīgākus. 2010. gados turpinājās tehnoloģiskā attīstība, piemēram, augstas izšķirtspējas kameru un programmatūras atpazīšanas sistēmu izmantošana, kas ļāva taromātiem precīzāk identificēt un šķirot dažādus iepakojumus.

Mūsdienās taromāti tiek izmantoti daudzās valstīs visā pasaulē, palīdzot veicināt atkritumu pārstrādi un samazināt piesārņojumu. Tomēr Latvijā joprojām pastāv taromātu un viņu apkalpojošo darbinieku nepietiekamības problēma, kādēļ taromāti nereti nedarbojas.[7][8][9] Īpaši tas izjūtams vasarā, kad nododamo iepakojumu daudzums ir vidēji divreiz lielāks.[10] Problēmas rada arī nododamo pudeļu biežais netīrums.[10] Visbiežāk pārslodze rodas brīvdienu pēcpusdienās, un DIO izplatījis aicinājumu izvairīties nodot iepakojumus šai laikā.[11]

Latvijā mazie tirgotāji saņem visaugstāko maksu Eiropā par taromātu apsaimniekošanu — vidēji 4 centus no 10 centu piemaksas par iepakojumu.[10] Arī kopumā apsaimniekošanas maksa Latvijā ir viena no augstākajām Eiropā.[8]

Tā kā Latvijā taromātos lietotāji nereti nodod tādus pudeļu daudzumus, kas pārsniedz parastā taromāta iespējas, parādījušies beramtaromāti, kuros iespējams viegli nodot ar lieliem maisiem atvestos iepakojumus.[4] Sākotnēji šāda iespēja Latvijā netika plānota.[4]

Savākto plastmasu pārstrādā Latvijā, kamēr skārdenes tiek vestas pārstrādei uz Vāciju.[2]

Latvijā pirms taromātu ieviešanas un depozīta sistēmas darbības sākuma 2022. gadā bija vairāki alternatīvi veidi, kā iedzīvotāji varēja atgriezt tukšās pudeles un iegūt par to atlīdzību. Viens no biežākajiem veidiem bija stikla pudeļu nodošana veikalos par naudu vai atlīdzību veidā. Šī prakse bija īpaši izplatīta lauku reģionos un mazākos veikalos, kur veikalu īpašnieki vai darbinieki pieņēma tukšās pudeles manuāli.

Dažos gadījumos veikalos bija īpašas vietas, kur pudeles varēja nodot, un tās tika uzskaitītas ar rokām. Cilvēki varēja atnest savas tukšās pudeles, un veikalu darbinieki tās pārbaudīja un izsniedza atbilstošu naudas summu. Šī sistēma nebija tik ērta un efektīva kā modernie taromāti, taču tā veicināja pārstrādi.

Joprojām pastāv vietas, kur depozīta iepakojumu pieņem manuāli, līdz ar to depozīta maksu var iegūt skaidrā naudā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]