Norvēģija

Vikipēdijas lapa
Norvēģijas Karaliste
Kongeriket Norge
Kongeriket Noreg
Norvēģijas Karalistes karogs Norvēģijas Karalistes ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaJa, vi elsker dette landet

Location of Norway
GalvaspilsētaOslo
Valsts valodas norvēģu valoda (būkmols un jaunnorvēģu valoda), dažās pašvaldībās sāmu valoda
Valdība Unitāra parlamentāra konstitucionālā monarhija
 -  Karalis Haralds V
 -  Premjerministrs Jūnass Gārs Stēre
Dibināšana
 -  no Zviedrijas 1905. gada 7. jūnijā 
Platība
 -  Kopā 385 207[1] km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2022. gadā 5 425 270[2] 
 -  Blīvums 14,00/km² 
Valūta Norvēģijas krona (NOK)
Laika josla CET (UTC+1)
Interneta domēns .no, .sj un .bv
Tālsarunu kods +47

Norvēģija (būkmolā: Norge, jaunnorvēģu: Noreg), oficiāli Norvēģijas Karaliste, ir valsts Ziemeļeiropā, kura aizņem Skandināvijas rietumu daļu. Visgarākā robeža ir ar Zviedriju austrumos (1619 km), bet pašos ziemeļos tā robežojas arī ar Somiju (727 km) un Krieviju (196 km). Dienvidos to apskalo Ziemeļjūra, rietumos — Norvēģu jūra, bet ziemeļos — Barenca jūra. Norvēģijai arī pieder Svalbāra un Jana Majena sala Arktikā, kā arī Buvē sala, Pētera I sala un Karalienes Modas Zeme Antarktikā.

Norvēģija ir Eiropas piektā lielākā valsts ar 386 958 km² lielu platību. Nosaukums nozīmē "ceļš uz ziemeļiem". Norvēģijā ir 5 miljoni iedzīvotāju. Valsts valoda ir norvēģu valoda, kurai ir divi rakstu valodas paveidi — būkmols (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (Nynorsk). Valsts svētki ir 17. maijā, kad norvēģi svin savu konstitūciju. Administratīvi Norvēģija ir iedalīta 19 filkēs.

2009. gadā Norvēģija bija pasaulē ceturtā lielākā naftas eksportētājvalsts[3] un viena no pasaules bagātākajām valstīm, naftas ieguves nozare rada aptuveni ceturto daļu no visa iekšzemes kopprodukta.[4] Tomēr 99% enerģijas Norvēģija iegūst no HES.[5] Norvēģijas krona tiek uzskatīta par vienu no stabilākajām valūtām. 2007. gadā Norvēģija tika atzīta par pasaules mierīgāko zemi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Norvēģijas vēsture

Jau kopš 6. gadsimta p.m.ē. mūsdienu Norvēģija ir bijusi apdzīvota. Norvēģiju 872. gadā pēc kaujas pie Hafrsforda apvienoja ķēniņš Haralds Skaistmatis (Harald Hårfagre). Pēc tam sākās tā sauktais "Vikingu laikmets". 1319. gadā Norvēģija apvienojās personālūnijā ar Zviedriju un 1397. gadā iestājās Kalmāras ūnijā, kurā bija arī Dānija. 1521. gadā, kad Zviedrija izstājās no ūnijas, Norvēģija palika Dānijas pakļautībā. Vēlāk norvēģi nonāca Zviedrijas pakļautībā, bet neatkarību viņi ieguva 1905. gadā, kad pēc 586 gadiem par pirmo Norvēģijas karali kļuva Hokons VII. Otrā pasaules kara laikā 1940. gada 9. aprīlī Norvēģiju okupēja nacistiskā Vācija. Pēckara laikā Norvēģija piedzīvoja strauju ekonomisku izaugsmi, galvenokārt pateicoties naftas atradnēm, kuras atklāja 1970. gadu sākumā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norvēģijas karte

Norvēģu dabai raksturīgi fjordi, kas ir gari, šauri jūras līči. Garākais ir Sognefjords, kas stiepjas 205 km iekšzemē. Ir plakankalnes, augsti kalni un meži. Augstākais kalns ir Galhēpigens (2469 m), kas ir arī augstākā virsotne Skandināvijā. Lielākais ledājs ir Justedālsbēens (platība 485 km²). Garākā upe ir Glomma (621 km). Jūrā tuvu krastam atrodas daudz lielu un simtiem sīku klinšainu salu, ko sauc par šērām.[6] Trešdaļa no valsts platības atrodas aiz Polārā loka. Norvēģijai pieder lielas jūras platības, kas atrodas valsts ekonomiskajā zonā  — 2,24 miljoni km2.[7] Valsts teritorijā atrodas galējais Eiropas ziemeļu punkts Nordkaps.[8] Norvēģijas teritorija stiepjas 2650 kilometrus gar jūru, bet krasta līnija ir ļoti izrobota, un tās garums ir 21 347 km. Norvēģija platākajā vietā ir 430 km, bet šaurākajā 6 km. Lielākais ezers ir Mjēsas ezers (363 km²). Valstī ir ap 440 000 ezeru, kuru platība ir lielāka par 500 m². 1242 ezeri kuru platība ir lielāka par 1 km². 18 ezeri lielāki par 50 km².[9]

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Norvēģijas teritorija iestiepjas tālu ziemeļos, rietumu daļu būtiski ietekmē siltā Ziemeļatlantijas straume, kura sasilda piekrasti un ziemas ir siltākas nekā Ziemeļamerikā tajos pašos platuma grādos.  Vidējā gaisa temperatūra janvārī dienviddaļā ir +5 °C, vidusdaļā un ziemeļdaļā -5 °C, jūlijā + 13 °C visā teritorijā.[8]

Valsts pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norvēģijas valsts iekārta ir konstitucionāla monarhija, kurā valsts vadītājs ir karalis un troņmantnieks — kroņprincis. Valdības vadītājs — premjerministrs; valdība — Valsts padome, ko ieceļ monarhs ar parlamenta akceptu. Likumdevēja vara pieder pārveidotam vienpalātas parlamentam — Stortingam, kas vairāku iemeslu dēļ iedalīts divās palātās: kopumā ar 165 deputātu vietām (tiek ievēlēti uz četru gadu termiņu tiešās un vispārējās vēlēšanās pēc proporcionālās sistēmas). Noteiktos gadījumos Stortingu var sadalīt divās palātās un ceturtdaļu deputātu ievēlēt augšpalātā — Lāgtingā.Tiesu varu pārvalda Augstākā tiesa, kuras tiesnešus ieceļ monarhs.[10]

Norvēģija ir NATO dibinātājvalsts, tā nav pievienojusies ES, bet ir Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts. Tai ir relatīvi brīva tirdzniecība ar ES, izņemot lauksaimniecības produktus un zivis. Dažos starptautiskajos konfliktos Norvēģijai ir bijusi vidutāja loma, spilgtākais piemērs tam ir tā sauktais Oslo miera process 1990. gadu sākumā starp izraēliešiem un palestīniešiem.[11]

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norvēģijas apdzīvojuma blīvums

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norvēģi cēlušies no ģermāņu ciltīm, kas 2. gadu tūkstotī  p. m. ē. ienāca tagadējās Norvēģijas teritorijā un sajaucās ar senajām somu un lapu ciltīm. 2022. gadā Norvēģijā bija 5 425 270 iedzīvotāji Norvēģi pieder pie indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu grupas. Norvēģijā dzīvo arī ap 980 tūkstoši[12] ārzemnieku, kuri Norvēģijā ieceļojuši pēc Otrā pasaules kara darba meklējumos no Apvienotās Karalistes, Islandes, ASV. kā arī vēlākajos gados no Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas. Lielākā daļa ārzemnieku dzīvo pilsētās.[7]

Jau vairākus gadu tūkstošus p. m. ē. tagadējā Norvēģijas teritorijā dzīvoja urāliešu valodu saimes somu grupas pārstāvji sāmi jeb lapi. Pašreiz pasaulē dzīvo 80,000 –100,000 sāmu,[13] no kuriem 37 890 – 60 000 dzīvo Norvēģijā.[14]

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Norvēģu valoda

Norvēģu valoda pēc izrunas ir tuva zviedru valodai, bet rakstu veids būkmols ir tuvāks dāņu valodas rakstībai.

Dzimtās valodas apguve norvēģu skolās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norvēģu pašvaldībām jānodrošina skolēniem, kam dzimtā valoda nav norvēģu vai sāmu valoda, dzimtās valodas nodarbības, divvalodīgas stundas (kur tiek izmantota gan dzimtā, gan norvēģu valoda) un papildu norvēģu valodas nodarbības/norvēģu valoda kā otra valoda līdz brīdim, kad viņiem ir pietiekamas norvēģu valodas prasmes, lai varētu sekot līdzi stundās ar norvēģu vai sāmu bērniem. No šiem trim veidiem par galveno tiek uzskatīta norvēģu valoda kā otrā valoda. Dzimtās valodas stundas var notikt citā skolā nekā tajā, kuru skolēns parasti apmeklē. Ja attiecīgajā pašvaldībā nav skolotāju, kas varētu mācīt skolēniem dzimto valodu, pašvaldībai pēc iespējas jāpiedāvā cita apmācība, kas ir pielāgota skolēniem. Dzimtās valodas stundas notiek papildus pamatskolas parastajām stundām. Pašvaldībām ir pienākums noskaidrot attiecīgo skolēnu vajadzības. Šādas tiesības neattiecas uz skolēniem, kam dzimtā valoda ir kāda cita skandināvu valoda, respektīvi dāņu vai zviedru valoda. Nevienā norvēģu skolā nevar mācīties zviedru vai dāņu valodu. Vēl pašvaldības var piedāvāt dzimto valodu kā papildu priekšmetu skolās. Protams, ir skaidrs, ka maza pašvaldība nevar skolēniem piedāvāt vairākus simtus valodu stundu. Trūkst gan skolotāju, gan resursu. Taču jebkura valoda teorētiski var kļūt par priekšmetu gan pamatskolās, gan vidusskolās. Ja skolēnam dzimtā valoda nav norvēģu valoda, viņš var tikt atbrīvots no eksāmena vienā no rakstu valodām, t.i., ja skolas rakstu valoda ir būkmols, skolēnam nav jāliek jaunnorvēģu valodas eksāmens un otrādi. Norvēģu skolēniem jāliek rakstveida eksāmens abās rakstu valodās.

Izplatītas svešvalodas pēc angļu valodas tradicionāli ir vācu un franču valoda. Mūsdienās arvien populārāka kļūst arī spāņu valoda. Trešā svešvaloda var būt, piemēram, itāliešu, latīņu, krievu, japāņu valoda.

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katoļticību Norvēģijā ieviesa 10. gadsimtā. Kad 16. gadsimtā Dānijā notika baznīcas reformācija, šī kustība skāra arī tolaik Dānijas pakļautībā esošo Norvēģiju. Mūsdienās lielākā daļa no ticīgajiem jeb 97 % ir luterāņi, ir arī katoļi.[7]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Resursi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Naftas platfroma Norvēģu jūrā

20. gadsimta 70. gados Ziemeļu un Norvēģu jūras šelfā atklāja naftas un gāzes atradnes. Lielākās atradnes ir Ekofiska, Stātfjorda un Friga. Aptuveni pusi iegūtās naftas izved.[7] Naftas nozare veido aptuveni 40% no Norvēģijas eksporta un 14% no tās iekšzemes kopprodukta.[15]

Kalnos un plakankalnēs ir daudz derīgo izrakteņu — dzelzs, vara, cinka, svina, molibdēna, niķeļa, niobija, urāna, kobalta, sudraba, polimetālu rūdas, ilmenīta un pirīta. Mūsdienās lielākās dzelzsrūdas atradnes ir Finmarkā, Nūrlanē, Nūrtrendelāgā, lielākās pirīta atradnes ir Sertrendelāgā, Nūrlanē, vienas no lielākajām ilmenīta atradnēm Eiropā — Rūgalanē. Norvēģija ir viena no lielākajām ilmenīta eksportētājām pasaulē. Lielākās vara un niķeļa rūdu atradnes ir dienvidu daļā. Norvēģijas dienvidos atrodas arī vienas no pasaules lielākajām molibdēna rūdas raktuvēm.

Tā kā Norvēģijai ir ļoti gara jūras robeža, svarīgākā pārtikas rūpniecības nozare, kas ražo preces ne tikai Norvēģijas vajadzībām, bet arī eksportam, ir zivjrūpniecība. Jūrā tiek zvejotas siļķes, mencas, makreles, moivas, agrāk medīja arī vaļus un roņus. 4/5 šīs nozares produkcijas eksportē. 99 % elektroenerģijas ražo hidroelektrostacijās. Elektroenerģijas ražošanā uz 1 iedzīvotāju Norvēģija ir 1. vietā pasaulē.

Visvecākā rūpniecības nozare Norvēģijā ir mežrūpniecība. Norvēģija bija pirmā Skandināvijas valsts, kura sāka kokmateriālu eksportu uz Rietumeiropu. Mūsdienās Norvēģija eksportē papīru, celulozi, kartonu.[7]

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oslo Starptautiskā lidosta

Gan agrāk, gan tagad galvenā loma valsts iekšējos un ārējos sakaros ir jūras transportam. Pa jūru pārvadā vairāk nekā pusi no iekšējo kravu pārvadājumiem un 9/10 no ārējo kravu pārvadājumiem. Novēģijai pieder viena no lielākajām tirdzniecības flotēm pasaulē. Lielākā daļa Norvēģijas kuģu atrodas ārzemju ostās, jo kuģu izmantošana Norvēģijai dod valūtas ienākumus. Lielākās Norvēģijas ostas ir Narvīka, Oslo, Bergena, Stavangera un dzelzsrūdas izvedosta Kirkenesa.

Auto un dzelzceļa transporta izmantošana dabas apstākļu dēļ ir ierobežota. Lielākā daļa auto un dzelzceļu atrodas Norvēģijas dienvidu daļā.[7] Norvēģijā vairāk nekā puse jauno automašīnu ir elektromobiļi.[15]

Lielākas Norvēģijas lidostas ir Oslo, Stavangerē, Bergenā un Būdē.[7]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kliedziens, Edvards Munks, 1893

Norvēģija ir dzimtene daudziem dižiem rakstniekiem, piemēram, Henrikam Ibsenam, Knutam Hamsunam un Sigridai Unsetei. Komponists Edvards Grīgs un mākslinieks Edvards Munks arī bija norvēģi. Norvēģijā 1990. gadu sākumā radās pasaulē lielu atpazīstamību guvusī Norvēģijas melnā metāla kustība. Pasaules arhitektūras vēsturē īpašu vietu ieņem norvēģu stāvkoku baznīcas.

Virtuve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norvēģu virtuves pamatā ir zivis un jūras produkti. Vispopulārākās ir mencas, pagatavotas visdažādākajos veidos, sālītas siļķes ar kartupeļu piedevām, cepts vai kūpināts lasis, ceptas butes un ātes, dažādi pagatavota forele, vārītas krevetes, kā arī vaļa gaļa. Ļoti liela nozīme ir pienam, par delikatesi tiek uzskatīts kazas siers. Plaši tiek lietoti arī gaļas produkti – dažādi steiki, cepeši, šniceles, savvaļas dzīvnieku gaļa, putnu gaļa. Populāras ir arī dažāda veida putras.[8]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Arealstatistics for Norway 2019». Kartverket, mapping directory for Norway. 2019. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-06-08. Skatīts: 2019-03-23.
  2. «Population, 2022-01-01» (norvēģu). Statistics Norway. 2022-01-01. Skatīts: 2022-02-23.
  3. «CIA — The World Factbook — Rank Order — Oil — exports». Cia.gov. 2009-02-10. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-01-27. Skatīts: 2009-02-14.
  4. «UPDATE 1-Statistics Norway raises '07 GDP outlook, cuts '08». Uk.reuters.com. 2007-09-06. Skatīts: 2009-03-08.
  5. http://www.5ballov.ru/publications/works/1-43.html Archived 2008. gada 6. decembrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
  6. Clive Gifford. Pasaules ģeogrāfijas enciklopēdija. [Rīga] : Zvaigzne ABC, [©2005]. ISBN 9984-36-878-5. OCLC 847262173.
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 Ziemeleiropas valstu ekonomiska geografija eksperimentala macibu gramata 9. - 10. klasei. Riga. 1994. ISBN 9984-504-26-3. OCLC 837528839.
  8. 8,0 8,1 8,2 «Norvēģija». www.antario.lv. Skatīts: 2022-07-09.
  9. OPPLEGG FOR RESSURSREGNSKAP FOR VANN Lars Rogstad, Interne notater, STATISTISK SENTRALBYRÅ, 1985
  10. Valērijs Roldugins. Pasaules valstu ekonomikas vārdnīca. Rīgā : Jumava, 2006. ISBN 9984-38-145-5. OCLC 191044745.
  11. The book of rule : how the world is governed (1st American ed izd.). London : DK. 2004. ISBN 0-7894-9354-3. OCLC 52601448.
  12. «2020-03-09». ssb.no (norvēģu). Skatīts: 2022-07-09.
  13. Si. «Sami in Sweden». sweden.se (en-GB), 2022-06-09. Skatīts: 2022-07-09.
  14. «samer - Uppslagsverk - NE.se». www.ne.se. Skatīts: 2022-07-09.
  15. 15,0 15,1 «Naftas lielvalsts Norvēģija mērķtiecīgi gatavojas pārejai uz zaļāku ekonomiku». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-07-09.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]