Tuneļa tubings

Vikipēdijas lapa
Tubings

Tuneļa tubings (no angļu valodass — kubls, baļļa) ir mūsdienīgs caurules tipa tuneļa sienu montāžas segments. Parasti pilnu gredzenu veido septiņi segmenti. Hermētiskos (ūdeni necaurlaidīgos) tubingus savstarpēji savieno ar gumijas blīvējuma lentēm (starplikām). Galerijas drenāžai apakšējos tubingus perforē un ar blīvēm nenoblīvē, jo to funkcija ir gruntsūdeņu uzņemšana no grunts un novadīšana. Mūsdienu tuneļa konstrukcijā segmentus ieklāj tunelēšanas mašīna, kas atkarībā no tās tipa ļauj klāt tuņeļus sarežģītos ģeoloģiskajos apstākļos. Lai nodrošinātu virziena maiņu, betona segmentus nedaudz saīsina — apmēram par dažiem centimetriem. Taisnos posmos tubingu izmēri ir vienādi. Tubingu saskares šuves kārto savstarpēji pārsienot, līdzīgi kā kieģeļu mūrniecībā, kārtojot mūra sienu.

Kopš 19. gadsimta vidus izmantoja ūdens necaurlaidīgos čuguna tubingus, vēlāk no velmēta tērauda. Paņēmiens pirmoreiz aprobēts kalnrūpniecībā.

Mūsdienās tubingus galvenokārt izgatavo no dzelzsbetona. Tuneļu būvniecībā tubingus izmanto dzelzceļa un citu transporta veidu tuneļu celtniecībā, dažkārt arī liela ūdens daudzuma pārvietošanai pa šādu tuneli.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]