Čuguns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aprūsējis 5 kg čuguna atsvars

Čuguns (no krievu: чугу́н) jeb ķets (no lietuviešu: ketus[1]) ir dzelzs un oglekļa sakausējums, kura sastāvā parasti ir 2,0 līdz 4,3% oglekļa.[nepieciešama atsauce] Tā sastāvā ir arī dažādi piemaisījumi — silīcijs (0,5—4,25%), sērs (0,02—0,06%) un fosfors (0,1—1,2%), kas čugunā nokļūst tā kausēšanas laikā. Čugunam var būt arī īpaši pievienoti leģējoši elementi, piemēram, hroms vai niķelis. Ogleklis čuguna sastāvā atrodas dzelzs karbīda jeb cementīta veidā, kā arī brīva grafīta veidā.

Čuguns mēdz būt trausls, izņēmums ir formējamais čuguns. Tas ir izturīgs pret deformāciju, un tam ir augsta nodilumizturība. Čugunu izmanto cauruļu, iekārtu un automobiļu daļām, piemēram, cilindru galvu, cilindru bloku un pārnesumkārbu ražošanai.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1770. gadā Anglijā uzceltais čuguna tilts pār Severnu

Vecākais čuguna priekšmets ir atrasts mūsdienu Ķīnā un tiek datēts ar 5. gadsimtu pirms mūsu ēras. Čuguns tika izmantots senajā Ķīnā karā un lauksaimniecībā.[2] 15. gadsimtā čuguns tika izmantots artilērijai Burgundijā, Francijā un Anglijā. Pirmais čuguna tilts tika uzcelts 1770. gadā Anglijā, un ir pazīstams kā dzelzs tilts. Čuguns tika izmantots arī ēku celtniecībai.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mirdza Brence. «Lituānismi latviešu literārajā valodā». Latviešu valodas kultūras jautājumi 1. laidiens. Liesma, 1965. 60. lpp.
  2. Donald B. Wagner. Iron and Steel in Ancient China. BRILL, 1993. 335–340. lpp. ISBN 978-90-04-09632-5.