Ušurs
Ušurs | |
---|---|
Koordinātas | 57°3′N 26°39′E / 57.050°N 26.650°EKoordinātas: 57°3′N 26°39′E / 57.050°N 26.650°E |
Platība | 1,608 km2 |
Lielākais garums | 3,2 km |
Vidējais dziļums | 6,8 m |
Lielākais dziļums | 40,0 m |
Augstums v.j.l. | 112,5 m |
Izteka | Ušurupe |
Sateces baseins | 15,5 km2 |
Baseina valstis | Latvija |
Salas | Līņsaliņa |
Ušurs (arī Ušura ezers) ir ezers Gulbenes novada Jaungulbenes pagastā. Septītais dziļākais ezers Latvijā.
Ezeram iegarena forma, dienvidu daļā atrodas 40 metrus dziļa dzelme. Gar ezera dienvidaustrumu krastu iet lieguma "Lielais Mārku purvs" robeža. 1901. un 1953. gados regulēta no ezera iztekošā Ušurupe, pazeminot ezera līmeni par 1 m. Gultne smilšaina, vietām dūņaina. Eitrofs, konstatētas 10 zivju sugas. Austrumu krasts purvains, rietumu krasts - stingrs.
Ezerpils
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līņsaliņa (Lāviņas sala) izveidojusies, sanesām pārklājot aptuveni 5. gadsimtā celtas ezerpils atliekas ezera dienvidrietumu daļā, 104 m no krasta. Salas augšdaļa paceļas 20 - 40 cm virs ūdenslīmeņa, bet pamatne atrodas 1,2 m dziļumā. Stipri izskalotajā salas ziemeļu un austrumu daļā atsedzas mītnes konstrukcijas. Lai ezera mītni apzinātu, 1964. un 1965. gada vasarā Jānis Apals šeit vadīja arheoloģiskos izrakumus. Atklājās, ka ezermītnei bijusi taisnstūra forma, izmēri 36 x 37 m. Siju garums līdz 7 m. Visā mītnes platībā atrasti neregulāri izvietoti, vertikāli iedzīti pāļi. Konstrukcijās pārsvarā sastopami skuju koki, retāk bērzs un ozols. Kultūrslāņa biezums svārstās no 1,5 - 1,7m. Salas virspusē atrastas 38 senlietas: dzelzs šaurasmens cirvis, bronzas pakavsakta, apkaltas jostas gredzens, vērpjamās vārpstas skriemeļi, akmens galodas, koka mieturi, vālītes, graudberzis un kriju vāceles. Gan virspusē, gan zemūdens daļā atrastas 182 bezripas trauku lauskas. Atrasti arī podi un to fragmenti. Dūņās atrasti arī daži dzīvnieku kauli.[1]
Teika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Par ezera rašanos vēsta latviešu tautas teika:
“ | Tur, kur tagad atrodas Ušuru ezers, reiz senos laikos līgojušas kuplas druvas. Tad, kad Dievs pavēlējis ezeriem pārvietoties, arī tas pacēlies un gājis uzmeklēt sev jaunu vietu. Ap to laiku ļaudis gatavojušies uz kāzām. Arī skroderis bijis tur. Viņš sēdējis dārzā uz galda un šuvis. Pie galda pienākusi cūka un sākusi berzēties pie galda kājas. Skroderis nikni uzsaucis cūkai: "Uš!" Cūka, projām iedama, žēli rukšķējusi: "Ur, ur!" Tūliņ arī ezers nolaidies zemē. Skroderi ar visu galdu izskalojis malā. Tagad vēl uz vienas salas varot redzēt akmeņus. Veci ļaudis saka, ka tās esot atliekas no agrākās mājas, kura nogrimusi ezerā. | ” |