Pāriet uz saturu

Gulbenes novads

Vikipēdijas lapa
Gulbenes novads
Gulbenes novads Gulbenes novads
Gulbenes novada karogs Gulbenes novada ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Centrs: Gulbene
Kopējā platība:[1] 1 872,2 km2
 • Sauszeme: 1 811,6 km2
 • Ūdens: 60,6 km2
Iedzīvotāji (2026):[2] 18 215
Blīvums (2026): 10,1 iedz./km2
Izveidots: 2009. gadā
Domes priekšsēdētājs: Normunds Mazūrs (LA)
Teritoriālās
vienības:
Mājaslapa: www.gulbene.lv
Gulbenes novads Vikikrātuvē
Karte
Gulbenes novads

Gulbenes novads ir administratīvi teritoriālās reformas gaitā izveidota pašvaldība Vidzemē. Novads izveidots 2009. gadā, apvienojot visas bijušā Gulbenes rajona pašvaldības. Robežojas ziemeļos ar Alūksnes un Smiltenes novadiem, austrumos ar Balvu novadu, dienvidos ar Madonas novadu un rietumos ar Cēsu novadu.

Novada teritorijas kopplatība ir 187 220 ha jeb 1872 km². No tiem meži aizņem 95 607 ha. Novada centrs Gulbene atrodas Gulbenes paugurvaļņa dienvidu nogāzē, pārsvarā līdzenā teritorijā. Pilsētas augstākais punkts ir 145 metri virs jūras līmeņa.

Novada ziemeļrietumu daļā atrodas Vidusgaujas ieplaka, rietumos — Vidzemes Centrālā augstiene ar augstumiem, kas pārsniedz 200 m vjl (līdz 235 m), vidusdaļā Gulbenes paugurvalnis ar platumu 5-10 km un augstumiem 120-170 m (Beļavas pilskalns 178 m) un osu grēdām dienvidos (t. sk. Liedes kalni),[3] dienvidaustrumos Lubāna līdzenums. Augsnes: velēnu vidēji podzolētās, velēngleja, kūdras podzolētās gleja (g.k. gar Pededzi). Derīgie izrakteņi: māls, smilts, grants, saldūdens kaļķi, kūdra (Lielais Mārku purvs).[4]

Vidējā temperatūra janvārī -6 °C, jūlijā +16,5 °C. Nokrišņu daudzums 600 mm gadā.[4]

Lielākās upes

[labot | labot pirmkodu]

Ūdenstilpes

[labot | labot pirmkodu]

Lielākie ezeri — Ludza ezers (2,8 km²), Ušurs (1,6 km²).[4]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

13. gadsimta sākumā novada teritorija ietilpa Tālavas un Atzeles zemēs.[4] Rakstītos avotos Gulbenes pilsnovads (Gulbana) pirmoreiz minēts 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu. Pēc vienas hipotēzes, Druvienas nosaukumā saglabājies novada senā valdnieka Drivinalda vārds.[5]

No 13. līdz 16. gadsimtam novads atradās Rīgas arhibīskapijas Latviešu galā, 1340. gadā uz senā satiksmes ceļa apmēram pusceļā starp Cesvaines un Alūksnes pilīm uzcēla Gulbenes mūra pili (Schwanenburg), kas kļuva par novada pārvaldes centru. Livonijas kara sākumā 1559. gadā pēc uzvaras Tirzas kaujā Gulbenes pili ieņēma Ivana IV karaspēks. Kādu laiku pils pakļāvās Livonijas karalim Magnusam, bet 1577. gadā tā atkal nonāca krievu karaspēka rokās. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā Gulbenes pils nodēvēta par Holbinu (latīņu: Horodiscz Holbina) bet krieviski par Гольбин городище vai Шванцбург, pēc līguma noslēgšanas Gulbenes pilsnovadu iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijā.

Pēc Vidzemes iekarošanas Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Gulbenes draudzes novadu uzdāvināja ģenerālim G. Hornam, bet pēc muižu redukcijas 17. gs beigās šeit iekārtotā muiža nonāca Zviedrijas valsts īpašumā. Gulbene līdz 1783. gadam atradās Cēsu apriņķī, pēc 1783. gada – Valkas apriņķī.

Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas Impērijai tagadējā Gulbenes novadā uzceltas vairākas greznas muižu kungu mājas. 1750. gadā feldmaršalam Frīdriham fon Bergam piederošajā Beļavas muižā (Kortenhof) uzcelta baroka stila kungu māja, pēc viņa nāves muižas parkā uzcēla panteonam līdzīgu kapliču. 1802. gadā Johans Gotlībs fon Volfs iegādājās Vecgulbenes muižu, kurā uzcēla divas pilis (Balto un Sarkano pili). 1835. gadā historisma stilā celta Stāmerienas muižas kungu māja, savukārt Jaungulbenes muižas kungu māja būvēta ap 1878. gadu angļu neogotikas stilā.

1903. gadā tika izbūvēts Pļaviņu—Valkas šaursliežu dzelzceļš un uzbūvēta Gulbenes stacija.

Latvijas Neatkarības kara laikā 1918. gada beigās mūsdienu Gulbenes novada teritoriju ieņēma Padomju Latvijas armija, taču līdz 1919. gada 31. maijam Gulbenes apkārtni no komunistiem atbrīvoja Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks.[6] 1924. gada jūnijā no Gulbenes apriņķa atdalīja Madonas apriņķi, kura sastāvā ietilpa liela daļa mūsdienu Gulbenes novada. Pēc Latvijas otrreizējās padomju okupācijas 1947. gadā izveidoja Gulbenes apriņķi, bet pēc diviem gadiem to likvidēja, sadalot Gulbenes un Cesvaines rajonos.

Teritoriālais iedalījums

[labot | labot pirmkodu]

Gulbenes novadā kopumā ietilpst viena pilsēta (Gulbene) un 13 pagasti. Visi novada pagasti ir sadalīti 4 apvienībās:[7]

Pagastu apvienība apvienībā ietilpstošie pagasti iedzīvotāju skaits platība, km2
Beļavas un Lejasciema pagastu apvienība Beļavas pagasts, Lejasciema pagasts 2510 507,2
Daukstu, Galgauskas, Jaungulbenes un Līgo pagastu apvienība Daukstu pagasts, Galgauskas pagasts, Jaungulbenes pagasts, Līgo pagasts 2767 432,1
Druvienas, Lizuma, Rankas un Tirzas pagastu apvienība Druvienas pagasts, Lizuma pagasts, Rankas pagasts, Tirzas pagasts 3370 489,7
Litenes, Stāmerienas un Stradu pagastu apvienība Litenes pagasts, Stāmerienas pagasts, Stradu pagasts 3128 431,4

Iedzīvotāji

[labot | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

[labot | labot pirmkodu]

Esošajās robežās, pēc CSP datiem.[8]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±% g.p.
193531 514—    
195931 936+0.06%
196730 565−0.55%
GadsIedz.±% g.p.
197031 031+0.51%
197929 797−0.45%
198929 930+0.04%
GadsIedz.±% g.p.
200027 983−0.61%
201122 794−1.85%
202119 408−1.60%

Lielākās apdzīvotās vietas

[labot | labot pirmkodu]
N#NosaukumsStatussPagastsIedzīvotāji
(2025)[9]
1.GulbenePilsēta-7100
2.LiteneCiemsLitenes561
3.LizumsCiemsLizuma539
4.RankaCiemsRankas485
5.StāķiCiemsStradu474
6.LejasciemsCiemsLejasciema434
7.JaungulbeneCiemsJaungulbenes409
8.ŠķieneriCiemsStradu353
9.StariCiemsDaukstu273
10.DruvienaCiemsDruvienas242

Nacionālais sastāvs

[labot | labot pirmkodu]
Gulbenes novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2023. gadā[10]
Latvieši (16565)
  
86.9%
Krievi (1537)
  
8.1%
Ukraiņi (279)
  
1.5%
Baltkrievi (142)
  
0.7%
Poļi (109)
  
0.6%
Čigāni (41)
  
0.2%
Lietuvieši (40)
  
0.2%
Igauņi (7)
  
0.0%
Cita un neizvēlēta (349)
  
1.8%

Pašvaldība

[labot | labot pirmkodu]

2025. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanas Gulbenes novadā ievēlēja 15 deputātus no 5 partiju kandidātu sarakstiem.[11]

Frakcija Mandātu skaits
Latvijas attīstībai 6
Zaļo un zemnieku savienība 3
Latvijas Reģionu apvienība 2
Jaunā Vienotība 2
Jaunā konservatīvā partija, Vidzemes partija 2

Saimniecība

[labot | labot pirmkodu]

Transports

[labot | labot pirmkodu]

Gulbenes novadu nešķērso neviens galvenais autoceļš, taču novadu šķērso vairāki reģionālās nozīmes autoceļi — P27 (Smiltene—Gulbene), P33 (Ērgļi—Jaunpiebalga—Saliņkrogs), P34 (Sinole—Silakrogs), P36 (Rēzekne—Gulbene), P38 (Cesvaine—Velēna) un P43 (Litene—Alūksne). Novada dienvidos, pie Liedeskroga Gulbenes novada robežu ar Madonas novadu, aptuveni 1 km garumā, veido autoceļš P83 (Lubāna—Dzelzava).

Novadu teritoriju šķērso arī dzelzceļa līnija Pļaviņas—Gulbene, uz kuras Gulbenes novada teritorijā atrodas viena stacija (Gulbene) un viena dzelzceļa pietura (Jaungulbene). Tāpat, Gulbenes un Alūksnes novadus savieno dzelzceļa līnija Gulbene—Alūksne uz kuras, novada teritorijā, atrodas Gulbenes stacija un Stāmerienes un Kalnienas dzelzceļa pieturas, kurās regulāri pietur vilciena reiss. Pieturās Birze, Pūriņi un Dunduri vilciens pietur pēc pieprasījuma.

Izglītība

[labot | labot pirmkodu]

Kultūra

[labot | labot pirmkodu]

Reliģija

[labot | labot pirmkodu]

Ievērojami novadnieki

[labot | labot pirmkodu]

Ievērojamas vietas

[labot | labot pirmkodu]

Attēlu galerija

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]