Ukijo
Ukijo (japāņu: 浮世; — 'peldošā/pārejošā/gaistošā pasaule') ir japāņu termins, ko izmanto, lai aprakstītu pilsētas dzīvesveidu un kultūru, īpaši izpriecu meklēšanas aspektus, Edo pesrioda Japānā (1600–1867).[2] Ukijo kultūra attīstījās Jošivara (japāņu: 吉原, Yoshiwara), Edo licencētajā Jūkaku (japāņu: 遊廓, Yūkaku) — sarkano lukturu rajonā (mūsdienu Tokija), kur bija atrodami daudzi bordeļi, ko apmeklē Japānas augošā vidusšķira (japāņu: 町人, chōnin). Ievērojams ukijo žanra autors bija Ihara Saikaku, kurš sarakstīja Mīlīgas sievietes dzīve. Ukijo kultūra radās arī citās pilsētās, piemēram, Osakā un Kioto.
Slavenās japāņu koka bloku apdrukas, kas pazīstamas kā ukijo-e (japāņu: 浮世ー絵, Ukiyo-e) jeb "peldošās pasaules attēli", radās šajos rajonos un bieži vien attēloja pašas peldošās pasaules ainas, piemēram, geišas, kabuki aktierus, sumo cīkstoņus, samurajus, tirgotājus un prostitūtas.
Termins "ukijo" viduslaiku Japānā bija saistīts ar budismu un nozīmēja "šo pārejošo, neuzticamo pasauli".[2] Ja rakstīts kā "peldošā pasaule", ir arī ironisks, homofons alūzija uz agrāko budisma terminu japāņu: 憂き世, kā atsuce uz laicīgo nāves un atdzimšanas plakni, no kuras budisti meklēja atbrīvošanu.[3]
Mūsdienu lietojumā termins ukiyo tiek lietots, lai apzīmētu prāta stāvokli, kas uzsver dzīvošanu mirklī, atrautībā no dzīves grūtībām.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
<atsauces/>
- ↑ The Compact Nelson, Japanese-English Character Dictionary, Charles E. Tuttle Company, Tokija, 1999, { {ISBN|4-8053-0574-6}}
- ↑ 2,0 2,1 Richard Lane. Masters of the Japanese Print (angļu). Thames and Hudson, 1962. 10. lpp.
- ↑ «憂き世の意味 - 古文辞書 - Weblio古語辞典». kobun.weblio.jp.