Japāņu valoda

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Japāņu valoda
日本語, nihongo 
Izruna: IPA: [nihoŋɡo]
Valodu lieto: Japāna
Pratēju skaits: dzimtā valoda: ap 125 miljoniem
brīvi runā: ap 140 miljoniem
Valodu saime: Altajiešu valodas (strīdīgi)
 Japāņu valodas
  Japāņu valoda 
Rakstība: japāņu rakstība, ķīniešu hieroglifi, rōmaji 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Japāna Japāna
Regulators:
Valodas kodi
ISO 639-1: ja
ISO 639-2: jpn
ISO 639-3: jpn 
Japanese language extension.PNG

  Japāņu valoda ir oficiālā valoda
  Valstī ir ievērojama japāņu valodā runājoša diaspora

Japāņu valoda (日本語, nihongo) ir valoda, kurā galvenokārt runā japāņi, un faktiskā[1] Japānas valsts valoda. Tiek lēsts, ka to prot ap 140 miljoniem cilvēku, no kuriem aptuveni 125 miljoniem tā ir dzimtā valoda. Pēc šī rādītāja tā ir devītā lielākā valoda. Japāņu valodas izcelsme nav zināma. Tiek uzskatīts, ka tā ir izolēta valoda, lai gan pastāv teorijas, ka tā varētu būt saistīta ar korejiešu valodu vai altajiešu valodām. Japāņu valodas nozīme pasaulē ir saistīta ar augsto Japānas tautsaimniecības attīstības līmeni.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Japāņi savu valodu sauc divējādi. Visizplatītākais nosaukums ir nihongo (日本語), kas burtiski arī nozīmē "japāņu valoda", bet nereti tiek izmantots arī termins kokugo (國語), kas nozīmē "valsts valoda" jeb "nacionālā valoda".

Izplatība pasaulē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa no japāņu valodas pratējiem dzīvo Japānā. Salīdzinoši bieži to izmanto arī teritorijās, kuras savulaik bija iekarojusi Japānas Impērija (Korejā, Taivānā, daļā no Ķīnas). Lielās japāņu valodā runājošas kopienas dzīvo arī citās pasaules daļās. Lielākās kopienas atrodas Kalifornijā, Havajās, Brazīlijā un Peru. Pēdējos gados, pieaugot japāņu kultūras popularitātei ārpus Japānas, īpaši anime, arvien vairāk cilvēku ir sākuši mācīties japāņu valodu.

Rakstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: japāņu rakstība

Pašlaik japāņu valodā ir divi rakstības paveidi — hiragana un katakana. Sākotnējā rakstība radās līdz 5. gadsimtam, to lielā mērā aizgūstot no ķīniešu valodas. Oriģinālie ķīniešu hieroglifi tika ievērojami vienkāršoti un laikā starp 9. un 10. gadsimtu apveltīti ar fonētisku funkciju, proti, tika asociēti ar noteiktām japāņu valodas zilbēm.

Vairāku gadsimtu gaitā japāņu izglītotie ļaudis, ierēdņi un literāti rakstos lietoja klasisko ķīniešu valodu — līdzīgi, kā viduslaiku un renesanses Eiropā izglītotie ļaudis lietoja latīņu valodu; tikai izglītotie eiropieši rakstīja un runāja, savukārt runāt ķīniešu valodā prata tikai nedaudzi japāņu mācītie cilvēki un literāti.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Japānā ne konstitūcijā, ne likumos nav noteikts japāņu valodas statuss