Vilis Māsēns

Vilis Māsēns;
Personīgā informācija
Dzimis	1902. gada 7. novembrī ; Dikļu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Latvija)
Miris	1964. gada 15. jūlijā (61 gads); Ņujorka, ASV
Tautība	latvietis

Vilis Māsēns (1902—1964) bija latviešu jurists un sabiedrisks darbinieks. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas darbinieks, vēlāk Apspiesto Eiropas tautu asamblejas (Assembly of Captive European Nations, ACEN) pirmais priekšsēdētājs (1954—1958).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1902. gada 17. novembrī Dikļu pagastā lauksaimnieka Antona Māsēna un viņa sievas Emīlijas, dzimušas Grozītes, ģimenē. Mācījās pareizticīgo draudzes skolā, pēc tam Valmieras pilsētas reālskolā, kuru absolvēja 1920. gadā. Studēja ķīmiju (1920—1922), tad tieslietas Latvijas Universitātē (1922—1924), iestājās studentu korporācijā "Lettonia". Līdztekus studijām bija Valsts kontroles ierēdnis (1920—1922), tad LR Ārlietu ministrijas Administratīvi-juridiskā departamenta kancelejas reģistrators (1922—1923) un LR ģenerālkonsulāta Londonā kancelejas ierēdnis, vēlāk — sekretārs (1923—1927). Turpināja studēt tieslietas Londonas universitātē (1924—1926), iegūstot diplomātisko un starptautisko zinātņu diplomu, papildinājās Hāgas Starptautisko tiesību akadēmijā (1926). Neilgu laiku Rīgā bija Ārlietu ministrijas Preses nodaļas sekretāra palīgs un III šķiras sekretārs) (1929—1930), tad III šķiras sekretārs sūtniecībā Kauņā, vēlāk — atašejs (1930—1931), II šķiras sekretārs LR sūtniecībā Parīzē (1933). 1936. gada 16. oktobrī Māsēnu iecēla par ĀM Administratīvās un protokola nodaļas sekretāru, tad par ĀM Rietumu nodaļas vadītāju (1937—1938). 1937. gada 7. septembrī viņš kā Latvijas papildu delegāts (substitūts) piedalījās Tautu Savienības 18. pilnsapulces darbā Ženēvā, bet 1938. gada maijā ārlietu ministra Vilhelma Muntera vadītajā Tautu Savienības 101. sesijā. 1938. gada 23. aprīlī Munters iecēla V. Māsēnu par Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītāju, 1939. gada februāra sākumā viņš piedalījās Baltijas valstu ārlietu ministru konferencē Kauņā un tā paša gada decembrī līdzīgā sasauksmē Tallinā.^[1]

Pēc Latvijas okupācijas Māsēnu 1940. gada septembrī atlaida no darba. Vācu okupācijas laikā viņš 1943. gadā absolvēja Rīgas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļu. 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1947. gadā ieguva Heidelbergas Universitātes tiesību zinātņu doktora grādu un bija Starptautiskās bēgļu organizācijas (International Refugees Organization, IRO) Bavārijas apgabala tiesību padomnieks. 1950. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, kur strādāja par departamenta direktoru Starptautiskajā tirdzniecības kamerā. Bija Latvijas atbrīvošanas komitejas priekšsēdētājs, tad Apspiesto Eiropas tautu asamblejas (Assembly of Captive European Nations, ACEN) priekšsēdētājs (1954—1958). Strādāja radio "Amerikas Balss" par latviešu nodaļas direktoru.

Miris 1964. gada 15. jūlijā Ņujorkā.^[2]

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1933. gadā Māsēns apprecējās ar Staņislavu (Sandru Stasiju) Lukšaiti (1906—1982), bērni — dvīņi Biruta Ivonna Liliana (1934) un Renē Vilis (1934—1967).

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Die internationale Rechtslage Lettlands, Heidelberg, Jur. F., Diss. v. 27. Febr. 1948 (Nicht f. d. Austausch), U 45/48.6154 (Heidelbergas Universitātē aizstāvētā doktora disertācija);
Speech of Vilis Masens delivered on December, 14, 1955. Assembly of captive European nations, General debate. Assemblée des nations captives d'Europe. Séance plénière. 29. 1955, 14 décembre. New York;
The crimes of Khrushchev. Washington: United States Gov. Print. Off., 1959. (consultation with Dr. Vilis Masens, Mr. Vaclovas Sidzikauskas)