Vipets

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vipets
Izcelsme Lielbritānija
Īpašības
Svars 9–16 kg
Augstums skaustā Tēviņi: 47–53 cm
  Mātītes: 42–49 cm
Apmatojuma veids īss, smalks
Krāsa visās krāsās, vienkrāsas vai kopā ar balto
Metiena lielums 5—7 kucēns(-i)
Dzīves ilgums 12—15 gadi
Suns
Canis lupus familiaris

Vipets (angļu: Whippet) ir angļu izcelsmes suņu šķirne, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 10. grupas, 3. sekcijas ar numuru 162[1]. Šai sugai izšķir darba suņa tipu un izstāžu tipu, kaut arī teorētiski abi var piedalīties skriešanās sacīkstēs un izstādēs konkurēt vienā klasē. Tā saucamie darba suņi parasti ir enerģiskāki un ietiepīgāki ikdienas dzīvē.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv vairākas versijas par vipeta izcelsmi. Daži saskata viņā līdzību ar faraona suni un uzskata, ka tas iespējami tika ievests Lielbritānijas salā vēl Senās Romas laikā. Citi saka, ka šīs šķirnes suņi ir pazīstami vismaz kopš 15. gadsimta, kad tos izmantoja medībās, jo likums toreiz aizliedza tautas kārtas pārstāvjiem medīt ar greihaundiem. Tomēr vipetus īsti atzina tikai 1891.gadā pēc pamatīga selekcijas darba, ko uzsāka Anglijas ziemeļaustrumu kalnrači, lai pedalītos suņu skriešanās sacīkstēs, krustojot dažādus terjerus, dzinējsuņus, un maza auguma greihaundus. Vienlaicīgi šis maza izmēra suns ar asu, spēcīgu kampienu derēja trušu un žurku medīšanai, kas deva tam iesauku "kampējs" (angļu: Snap dog). Amerikā vipeti tika atzīti 1888.gadā. Lai arī viņš vēl joprojām tiek izmantots skriešanās un paklausības sacensībās, šodien vipets galvenokārt ir pazīstams cilvēka kompanjona lomā[2].

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

garspalvainais vipets - oficiālais standarts tādus suņus neatzīst.
Vipets kursinga sacensībās.

Vipets ir vidēja izmēra elegants suns ar īsu, smalku apmatojumu. Jebkura krāsa ir pieņemama, vienkrāsas vai plankumos uz baltā fona. Acu plakstiņu, deguna un lūpu pigmentācijai ir liela nozīme baltiem suņiem. Suņa svars ir starp 9 kg un 16 kg abiem dzimumiem. Ķermeņa garums ir apmēram vienāds vai nedaudz lielāks par ķermeņa augstumu skaustā, kas suņiem ir 47–53 cm, kucēm 42 - 49 cm. Dažādās valstīs augstuma standarts nedaudz atšķiras un pat pieļauj dažus liekus centimetrus, ja visumā dzīvnieka līnijas ir harmoniskas. Krūškurvis dziļš, vēlams ne pārāk šaurs. Mugura nedaudz izliekta, krusti ieslīpi. Priekškājas ir platas un līdzenas, pakaļkājas spēcīgas, slaidas ar izteiktu apakšējās locītavas leņķi, augšstilbi labi muskuļoti. Aste ir gara, taisna vai mazliet izliekta galā, tā sniedzas līdz zemei. Kakls ir slaids, izliekts un samērā garš. Vipetam ir iegarena galva, platāka starp ausīm un pieres rajonā tā sašaurinās deguna virzienā. Pāreja no pieres uz deguna muguras daļu ir neizteikta. Degungals vēlams melns, bet tas var būt zilganpelēks vai brūns suņiem ar gaišāku apspalvojumu. Pilnīgi rozā dagungals skaitās par brāķi. Žokļi ir spēcīgi ar pilnīgu šķērveida sakodienu. Acis ovālas formas, izteiksmīgas, pēc standarta vēlamas pēc iespējas tumšākas. Ausis nelielas, krokotas, augstu novietotas, pieguļ pie galvas. Uzbudinājuma brīdī ausis saslienas uz skrimšļiem, vērstas uz sāniem. Ausis kas pilnīgi saslienas nopietni samazina suņa vērtējumu izstādēs. Šai sugai izšķir darba suņa tipu un izstāžu tipu, kaut arī izstādēs teorētiski tie var konkurēt vienā klasē. Darba tipa suns ir mazāks, plecīgāks, ar īsāku kaklu, īsāku asti, platāku galvaskausu, mazliet garāku un rupjāku apmatojumu - pieredzējusi acs to uzreizi atšķirs - šie suņi nav īsti piemēroti izstāžu karjerai, kaut arī atbilst standartam[3]. Amerikā garspalvainie vipeti ir guvuši izteiktu popularitāti, bet oficiālais Amerikas Kinoloģiskās biedrības standarts šos suņus uzskata par brāķiem[4].

Raksturs un audzināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tas ir jūtīgs, jautrs dzīvnieks, kas stipri pieķeras savam saimniekam. Viņš centīsies vienmēr piedalīties lai ko taisās darīt. Viņš ir diezgan viegli apmācāms un parasti ar prieku pilda dažādas komandas. Daži vipeti sasniedz augstus rezultātus adžiliti disciplīnā. Audzināšanā ir jāizvairās no kliegšanas un piespiedu dresēšanas metodēm, kas aizvaino šo suni un var viņu neatgriežami iebiedēt.

Pēc temperamenta vipeti mēdz būt ļoti dažādi. Lai izvēlētos sev piemērotu kucēnu ir jāpazīst tā vecāku raksturi. Daži būs pakļāvīgi un klusi. Citiem atkal terjera senču ietekme būs izteiktāka, kas izpaudīsies lielākā tendencē uz riešanu un konfliktu meklēšanu ar citiem suņiem. Vipetiem ir visumā diezgan grūti saturēt savas emocijas, tāpēc saimniekam jāseko līdzi, lai suns netraucētu apkārtējos. Jebkurā gadījumā no paša sākuma ir jāiemāca savam vipetam neapriet pa pretējo trotuāru ejošus radiniekus, kā arī nelēkt virsū garāmgājējiem lai sasveicinātos.

Vipeti ir ļoti sabiedriski un grūti samierinās ar vientulību. Saimniekam, kas strādā visu dienu, labāk iegādāties divus dzīvniekus. Ja saimnieks nestrādā, viņam tāpat ir jāsāk radināt suns palikt vienam pašam cik ātri vien var, lai kad tas būs patiešām nepieciešams suns neiekristu panikā. Sākumā ir jāiziet uz pāris minūtēm vairākas reizes dienā un progresīvi šis laiks jāpagarina. Aizejot no mājām un atnākot nav jāizrāda pārliekas emocijas, jo tas veicina suņa trauksmi.

Daudzi vipeti mīl bērnus, ja tie izaug bērnu kompānijā. Turpretim vecāks suns izturas diezgan vēsi un piesardzīgi pret bērnu kas ienāk viņa dzīvē, kad viņš to vismazāk gaidīja. Tomēr ar pacietību var arī tad sasniegt harmoniskas attiecības.

Mājās vipets spēj sadzīvot ar kaķiem un citiem mājdzīvniekiem, ja viņu pie tiem pieradina agrā kucēna vecumā. Ārā jāatceras, ka tas ir medību suns, kas dzīsies pakaļ jebkuram pamanītam medījumam. Tāpēc pastaigām jāizvēlas vieta tālu no lielceļiem.

Jaunam vipetam ir nepieciešama vismaz viena liela pastaiga svaigā gaisā bez saites katru dienu. Tas ir lielisks suns priekš riteņbraucēja amatiera vai laba skrējēja. Ar viņu var arī piedalīties kursinga sacensībās un "mehāniskā zaķa" ķeršanā.

Veselība un kopšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vipeti parasti ir ilgdzīvotāji un izceļas ar labu veselību. Šiem suņiem ir nepieciešama minimāla kopšana. Daudzi no viņiem nemīl mitrumu. Ja suns atkārtoti izrāda nepatiku iet ārā zem lietus, var iegādāties speciālu lietusmēteli. Tas pats attiecas uz silto apģērbu, it īpaši vecam dzīvniekam ziemas laikā.

Šī ir viena no šķirnēm kurām sastop piepūles izraisītas hipertermijas sindromu (angl. Exercise-induced hyperthermia (EIH)). Šim sindromam šķietami ir kāda ģenētiska uzņēmība, jo visiem pārbaudītajiem suņiem tika atrasti kopīgi seni priekšteči, kaut arī vainīgais gēns joprojām nav noteikts. Simptomi parādās dzīvniekiem vecumā no 7 mēnešiem līdz diviem gadiem. Slimība izpaužas lēkmju veidā 5-15 min pēc mērenas piepūles vai uzbudinājuma un nav noteikti saistīta ar laika apstākļiem un gaisa temperatāru (kaut arī dažos gadījumos tiem var būt veicinoša loma). Suns liekas apreibis, klūp, nereaģē kad viņu sauc, sper dažus soļus un nokrīt uz sāniem smagi elsdams. Temperatūra ir pāaugstināta līdz 41-42°C. Suns atgūstas pats no šī stāvokļa un parasti izskatās pilnīgi normāls. Dažādiem indivīdiem simptomu intensitāte ir dažāda. Vairumam suņu būs jāpārtrauc sporta karjera un sadzīvē jāizvairās no stipriem uzbudinājumiem. Efektīva ārstēšana vēl nav atrasta[5][6].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Les groupes et les catégories.». Société Centrale Canine. Skatīts: 2014. gada 17. augustā.
  2. Coile, Caroline. Whippets: A complete pet owner's manual. Hauppauge, N.Y : Barron's, 1998. ISBN 0-7641-0312-1. Skatīts: 2014-8-17.
  3. «Le Standart du Whippet (illustré).». Le Club Français du Whippet. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 3. septembrī. Skatīts: 2014. gada 29. augustā.
  4. «The Illustrated Standard. 2011.». American Whippet Club. Skatīts: 2014. gada 29. augustā.
  5. «Whippet Exercise Induced Hyperthermia». University of Minnesota. Skatīts: 2014. gada 29. augustā.
  6. «The Illustrated Standard. 2011.». Whippet Health Foundation. Skatīts: 2014. gada 29. augustā.