Žurkas

Žurkas; Rattus (Fischer de Waldheim, 1803)
	Pelēkā žurka (Rattus norvegicus)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Grauzēji (Rodentia)
Dzimta	Peļu dzimta (Muridae)
Apakšdzimta	Vecās pasaules peles (Murinae)
Ģints	Žurkas (Rattus)
	Žurkas Vikikrātuvē

Žurkas, žurku ģints (Rattus) ir peļu dzimtas (Muridae) grauzēji. Ir zināmas 58 sugas, kas pārsvarā dzīvo tropu un subtropu mežos. Visplašāk izplatītās sugas ir pelēkā žurka (Rattus norvegicus) un melnā žurka (Rattus rattus), kuras kopā ar cilvēkiem ir izplatījušās pa visu pasauli. Vienīgās vietas, kur žurkas nav radušas sev mājvietu, ir aukstie Arktikas un Antarktikas apvidi, kā arī dažas okeānu salas.^[1] Latvijā ir sastopamas abas šīs sugas; gan pelēkā žurka, gan melnā žurka.^[2]

Žurkas var viegli pieradināt un turēt mājās izklaidei kā mājdzīvniekus (sk. dekoratīvās žurkas). Zinātniskiem pētījumiem un dažādu medicīnisko preparātu pārbaudei no pelēkajām žurkām ir selekcionētas daudzas laboratorijas žurku līnijas, kuru īpatņi savā starpā ir pēc iespējas ģenētiski identiski. Daudzas tautas pasaulē žurkas izmanto pārtikā; Āfrikā, Āzijā, kā arī Austrālijā aborigēni medī žurkas. Indijā žurkas tiek audzētas kā delikatese.^[3]

Ne visas žurku sugas pieder pie žurku ģints (Rattus), piemēram, bandikota žurkas (Bandicota). Peļu dzimtā grauzējus, kas līdzīgi parastajām žurkām, sauc par žurkām, bet tos, kas līdzīgi parastajām pelēm, par pelēm.

Izskats un ieradumi

Žurkas ir palieli grauzēji, salīdzinot ar pelēm, abas grupas pieder pie Vecās pasaules peļu apakšdzimtas (Murinae). Ir pieņemts mazākos grauzējus saukt par pelēm, lielākos par žurkām. Žurku svars parasti nepārsniedz 500 g. Žurku ķermeņa garums 8—30 cm, astes garums apmēram līdzīgs ķermeņa garumam.

Žurkas viegli iedzīvojas kaimiņos cilvēkam, līdz ar to nodarot lielu postu, apēdot un bojājot pārtiku, un pārnēsājot dažādu slimību ierosinātājus un parazītus. Tomēr jāatzīmē, ka žurkas, kas nedzīvo cieši blakus cilvēkam, bet atrod savu vietu savvaļā, ir veselīgas un izturīgas, toties pilsētas žurkas cieš no vienveidīgas un barības vielām nabadzīgas barības, un saslimst ar dažādām slimībām, pārnesot tās cilvēkiem. Žurkas dzīvo 2—5 gadus.

Žurkas var pārnēsāt mēra, leptospirozes, trakumsērgas, trihinelozes un dažu zarnu infekciju slimību ierosinātājus.

Mājas žurkas ir draudzīgākas kā savvaļas žurkas, tās ir mierīgas, ziņkārīgas un labprāt kontaktē ar cilvēku. Atkarībā no šķirnes, to krāsa var būt ļoti dažāda. Lielākā daļa mājas žurku šķirņu ir selekcionētas no pelēkajām žurkām, lai gan pieradinātas ir arī melnās žurkas.

Izplatība

Kādreiz žurkas dzīvoja tikai Āzijā. Attīstoties tirdzniecībai, žurkas nonāca Eiropā, bet vēlāk izplatījās pa visu pasauli. Ir uzskats, ka melno žurku dzimtene ir Indija. Latvijā melnās žurkas parādījās ap 11.—12. gadsimtu. Pelēkās žurkas ienāca vēlāk. Pētnieku domas dalās par to, kad Eiropā ienāca pelēkās žurkas. Vieni uzskata, ka no savas dzimtenes Ķīnas tās emigrējušas jau ap 10. gadsimtu, citi, ka tas noticis vēlāk. Ir ziņas, ka 16. gadsimtā nezināmu iemeslu dēļ noticis pelēko žurku demogrāfiskais sprādziens, tās pārpeldējušas Volgas upi un devušās tālāk uz Eiropu. Latvijā pelēkās žurkas parādījās 18. gadsimtā. Būdamas agresīvākas par melnajām žurkām un spējīgākas piemēroties dažādiem dzīves apstākļiem, tās iekaroja aizvien plašākas teritorijas, izspiezdamas no ierastajām dzīvesvietām miermīlīgās veģetārietes melnās žurkas.

Izmantošana pētniecībā

19. gadsimta beigās, kad sāka attīstīties medicīnas zinātne, žurkas sāka izmantot eksperimentiem. 2004. gadā tika atšifrēts pelēkās žurkas genoms un noskaidrots, ka aptuveni 90 procentu ekvivalento gēnu pelēkajām žurkām un cilvēkiem ir līdzīgi^[4]^[5]. Daudzi no šiem vienādajiem gēniem atbild par dažāda veida saslimšanām, tādēļ žurkas var izmantot kā modeļorganismus cilvēku slimību izpētē. Pelēkajai žurkai ir 21 hromosomu pāris (apmēram 2,75 miljardi nukleotīdu pāru), bet cilvēkam — 23 hromosomu pāri ar apmēram 2,9 miljardiem nukleotīdu bāzu pāru.^[6]