Virtuālais asistents

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Datorikā Virtuālais asistents (virtuālais aģents) ir datorprogramma, kas darbojas datorlietotāja vai citas programmas labā autoritātes attiecībās (angliski - agency), kas cēlies no latīņu saknes "agere" - darīt, jeb vienošanās veikt darbības kāda labā. Šādas darbības norāda uz autoritāti izlemt kura darbība ir piemērota, lai to veiktu.[1][2] Virtuālie asistenti ir pazīstami kā "boti", cēlies no vārda roboti. Tie var būt sasaistīti, lai izpilde ir sapārota ar robotu vai programmatūru, kā piemēram "chatbot" jeb, čatbotu - izpildot telefonzvanus (piem. Siri) vai citu datu apstrādes iekārtu. Virtuālie asistenti var būt autonomi vai strādāt kopā ar citiem asistentiem, kā arī cilvēkiem. Virtuālajiem asistentiem, kuri mijiedarbojas ar cilvēkiem (čatbotiem, cilvēk-robot mijiedarbības vidēm) var piemist cilvēkveidīgas īpašības kā dabiskās valodas saprastspēja un runasspēja, personalitāte vai humanoīda veidols (piem. Asimo).

Radniecīgi un atvasināti koncepti ietver inteliģentos asistentus (iekļauj dažus mākslīgā intelekta aspektus, kā piemēram, spriestspēju), patstāvīgos asistentus (spējīgi mainīt savas darbības metodes, lai sasniegtu dotos mērķus), izdalītos asistentus (kuri tiek izpildīti uz fiziski unikāliem datoriem), multi-asistentu sistēmas (izdalīti asistenti, kuri sadarbojas, lai sasniegtu doto mērķi, kuru nespētu sasniegt viens virtuālais asistents) un mobilos aģentus (spēj pārnest savu izpildi uz dažādiem procesoriem).

Koncepti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patstāvīgā Virtuālā asistenta pamatpazīmes ir:

  • Netiek stingri piesaistīti kādam uzdevumam, bet iedarbojas paši,
  • Var būt saimnieka gaidīšanas režīmā, uztverot kontekstu,
  • Var pārslēgties darbošanās statusā, iestājoties iedarbošanās nosacījumiem,
  • Nav nepieciešamība tikt ieslēgtam,
  • Var sevī ietvert citus uzdevumus, ieskaitot komunikāciju.

Termins "asistents/aģents" apraksta programmatūras abstraktu, ideju vai konceptu, līdzīgi kā "OOP" termini: metodes, funkcijas un objekti. Virtuālā asistenta koncepts nodrošina ērtu un jaudīgu veidu kā aprakstīt sarežģītu programmu vienību, kas ir spējīga darboties ar dažādiem patstāvības līmeņiem, lai panāktu lietotāja uzstādītos mērķus. Pretstatā objektiem, kurus apraksta metodes un īpašības, aģentu raksturo viņa darbību ziņā.[3]

Dažādi autori ir piedāvājuši dažādus virtuālo asistentu aprakstus, tie parasti sevī ietver konceptus kā:

  • Neatlaidība (kods netiek izpildīts pēc lietotāja pieprasījuma, bet gan darbojas fonā pastāvīgi un pats izlemj kad pildīt kādu darbību),
  • Patstāvība (virtuālajiem aģentiem ir spēja pašiem izvēlēties uzdevumu un noteikt prioritātes, uz mērķiem orientēta darbība, lēmumu pieņemšana bez cilvēku iejaukšanās),
  • Sociālās spējas (aģenti ir spējīgi iesaistīties darbībās ar citām sastāvdaļām caur kāda veida komunikāciju un koordināciju, tie spēj sadarboties uzdevuma/darbības izpildē )
  • Reaģētspēja (virtuālie asistenti uztver kontekstu, kurā tie darbojas un adekvāti uz to reaģē).

Virtuālo asistentu izmantošana Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā virtuālos asistentus izmanto aizvien vairāk uzņēmumu. Viens no uzņēmumiem, kas tos izstrādā, ir Latvijas valodu tehnoloģijas uzņēmums Tilde. Šobrīd uzņēmuma Tilde virtuālos asistentus sava uzņēmuma darbībā izmanto:[4]

  • Uzņēmumu reģistra virtuālā asistente (asistenta vārds - Una)
  • Valsts ieņēmumu dienesta virtuālais asistents (asistenta vārds - Toms)
  • Lauku atbalsta dienesta virtuālā asistente (asistenta vārds - Ieva)
  • E-paraksta eksperte (asistenta vārds - Signe)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Nwana, H. S. (1996). "Software Agents: An Overview". Knowledge Engineering Review. 21 (3): 205–244. CiteSeerX 10.1.1.50.660. doi:10.1017/s026988890000789x
  2. Schermer, B. W. (2007). Software agents, surveillance, and the right to privacy: A legislative framework for agent-enabled surveillance (paperback). 21. Leiden University Press. pp. 140, 205–244. hdl:1887/11951. ISBN 978-0-596-00712-6. Retrieved 2012-10-30.
  3. Wooldridge, M.; Jennings, N. R. (1995). "Intelligent agents: theory and practice". 10 (2). Knowledge Engineering Review: 115–152.
  4. https://www.tilde.lv/virtualie-asistenti